Rīgas daudzdzīvokļu namu mikrorajonu ilgtspējīga attīstība [pilotprojekts]Esošās situācijas izpēte — I. Teritoriālais un arhitektoniskais audits

Lasīt tālāk ...

Šīs izpētes mērķis ir uz viena dzīvojamā kvartāla parauga analizēt daudzdzīvokļu dzīvojamā kvartāla lietotāju-iedzīvotāju un zemes īpašnieku saikni ar mājokļa vidi, rezultātā raksturojot attiecības starp lietotājiem-iedzīvotājiem un zemes īpašniekiem.

Lasīt tālāk ...

Skatīt pētījuma „Aktuāli vides pieejamības risinājumi Rīgas arhitektūrā” prezentāciju

Svarīgākās atziņas no diskusijas

21.11.2012. Rīgas pilsētas arhitekta birojs savās telpās rīkoja diskusiju par energoefektivitātes pasākumiem vēsturiskajās un arhitektoniskā mantojuma ēkās, kā arī pēc kara veidotajos masveida dzīvojamos kvartālos, to finansiāli ekonomiskajiem ieguvumiem un pašreizējo iespaidu uz ilgtspējīgas pilsētvides un tās arhitektūras kvalitāti. Diskusijas mērķis bija ieskicēt tālākās attīstības virzienus sabiedrisko aktivitāšu scenārijiem – integrētas pilsētvides energoefektīvai attīstībai, kas vienlaicīgi nodrošinātu saudzīgu arhitektūras un pilsētvides vērtību saglabāšanu, t. sk. kultūrvēsturiskā mantojuma objektos.
Foto: M. Menniks / RPA „Rīgas pilsētas arhitekta birojs”

Diskusijā piedalījās:
Vadims Jerošenko, Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas vadītājs;
Dr. sc. ing. Maija Rubīna, Rīgas enerģētikas aģentūras direktore;
Dr. phys. Laimdota Šnīdere, namu attīstīšanas un apsaimniekošanas speciāliste;
Dr. habil. sc. ing. Dagnija Blumberga, RTU profesore;
Arch. Edgars Bērziņš, SIA „Arhitekta Edgara Bērziņa birojs” vadītājs;
Ervīns Straupe, SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” valdes priekšsēdētājs;
Igors Puntuss, SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” Energoefektivitātes nodaļas vadītājs;
Guntars Ruskuls, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās plānošanas nodaļas vadītājs;
Mārtiņš Menniks, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta projekta „Arhitektoniskā mantojuma saglabāšana sabalansētas pilsētas attīstības nodrošināšanai (Co2ol Bricks)” vadītājs;
Gvido Princis, pašvaldības aģentūras „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” direktors;
Ilvars Metnieks, pašvaldības aģentūras „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” direktora vietnieks;
Regīna Bula, pašvaldības aģentūras „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” direktora vietniece;
Zanda Treimane, pašvaldības aģentūras „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” projektu vadītāja;
Benita Frēliha, a/s „RBSSkals” pārstāve;
Valdis Hofmarks, bijušais projekta „Urb. Energy” vadītājs.

Vadims Jerošenko, Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs aicina sanāksmes dalībniekus un pašvaldības speciālistus diskutēt par kopsakarībām. „Pēdējo gadu laikā mēs esam uzsākuši vērienīgus darbus, lai nodrošinātu komfortablu, sakārtotu vidi gan pilsētas centra, gan apkaimju jeb mikrorajonu iedzīvotājiem. Pašvaldība īsteno plašu iekškvartālu remontu programmu, parku, skvēru, zaļo zonu labiekārtošanas programmu. Nepieciešama arī iedzīvotāju iesaistīšanās energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumos, kas gan vairāk atkarīga no pašu rīdzinieku iespējām un ieinteresētības. Taču, pievēršoties māju siltināšanai, ir iespēja arī kvalitatīvi mainīt to ārējo izskatu, padarot pilsētas vidi pievilcīgāku”. Dr. sc. ing. Maija Rubīna, Rīgas enerģētikas aģentūras direktore, uzsvēra, ka Rīgā neatliekami ir jārenovē 6000 daudzdzīvokļu mājas 12 milj. m² kopplatībā, kam nepieciešami ap 650–700 milj. LVL. Kā iespējamos risinājumus renovācijas aktivizēšanai viņa ieteica: I.    ieviest tiesību dokumentos uzdevumu mājas pārvaldniekam no 2013. gada marta, izsniedzot dzīvokļa īpašniekiem ikmēneša komunālo maksājumu kvīti, tajā informēt par iepriekšējā kalendārā gada ēkas faktisko siltumenerģijas patēriņu kWh/m² uz izmantojamo telpu platību kopā ar vidējo ārgaisa temperatūru; II.    ieviest ranžētu īpašuma nodokli daudzdzīvokļu mājām, kā kritēriju izmantojot siltumenerģijas patēriņu kWh/m² gadā uz izmantojamo telpu platību un nosakot augstāku nodokli ēkām ar lielāku patēriņu un nodokļa samazinājumu renovētām mājām uz kredīta atmaksas laiku, bet ne ilgāk kā uz 15 gadiem; III.    noteikt tiesību dokumentos uz izmantojamo telpu platību gadā aprēķinātā siltumenerģijas patēriņa robežvērtību kWh/m², kuru pārsniedzot mājas pārvaldniekam un dzīvokļu īpašniekiem jānodrošina ēkas sagatavošana renovācijai tuvāko 3 gadu laikā (energoaudits, mājas tehniskā apsekošana, renovācijas tehniskais projekts) un renovācija līdz 2018. gadam; IV.    veidot valsts un pašvaldību lielo pilsētu līmenī rotācijas fondus, piesaistot struktūrfondu (JESSICA programmas) un citus līdzekļus, ar mērķi izsniegt kredītus ar zemiem un stabiliem % daudzdzīvokļu māju renovācijai dzīvokļu īpašnieku biedrībām vai dzīvokļu īpašnieku pilnvarotai personai, kā arī energoservisa kompāniju (ESKO) darbībai; V.    nodrošināt valsts atbalstu ESKO izveidošanai, apmācībai un darbībai Latvijā, kā arī ESKO darbības nodrošināšanai valsts Attīstības bankā izveidot īpašu kredītlīniju ar zemiem kredīta %; VI.    veicināt pašvaldību īpašumā esošo komersantu iesaistīšanu daudzdzīvokļu ēku renovācijā pēc ESKO darbības principiem; VII.    iesaistīt daudzdzīvokļu māju renovācijā pēc ESKO principiem SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, kura kā pašvaldības ESKO kompānija ir jau sākusi virzīt savā pārvaldījumā esošo ēku renovācijas procesu, kā arī SIA „Rīgas pilsētbūvnieks”, kura ir tehniski tam gatava un ar zināmu pieredzi šajā jomā; VIII.    ņemot vērā nepietiekamo iedzīvotāju kompetenci mājas renovācijas dokumentācijas sagatavošanā, ar Rīgas domes finansējumu izstrādāt paraugdokumentāciju 12 pamata tipveida daudzdzīvokļu māju sērijām (energoaudits, tehniskais apsekojums un tehniskais projekts); IX.    nodrošināt energoauditu līdzfinansēšanas nepārtrauktību atbilstoši RD 11.10.2011. saistošajiem noteikumiem Nr.141 „Par kārtību, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība sniedz palīdzību energoefektivitātes pasākumu veikšanai dzīvojamā mājā”. Dr. phys. Laimdota ŠNĪDERE, a/s „RBSSKALS” biznesa attīstības vadītāja, klātesošo uzmanību vērsa uz lielākajiem izaicinājumiem namu apsaimniekošanā un renovācijā – zemas kvalitātes publisko ārtelpu ar nepievilcīgu ēku vizuālo kvalitāti, zemo iedzīvotāju aktivitāti un vienotas mikrorajona identitātes trūkumu. Visakūtākā problēma ir bīstami sliktais daudzdzīvokļu ēku tehniskais stāvoklis. Kā izeju no situācijas L. Šnīdere prezentēja ēku grupu renovācijas plānošanas priekšlikumu Juglā pēc projekta „Urb. Energy”. Tas paredz Juglai jaunu integrētu attīstības koncepciju, ko iezīmē īpaša vizuālā apkaimes kvartālu identitāte un ļoti ekonomiski energoefektivitātes renovācijas priekšlikumi. Ir krietni racionālāk sērijveida ēku vienkāršoto renovāciju organizēt teritoriāli sadalītās un racionālās apbūves grupās, kad viens būvuzņēmējs vienlaicīgi renovē nevis vienu, bet vairākus namus. Šāda prakse ievērojamā būvapjoma dēļ būtiski samazina būvdarbu un būvlaukuma uzturēšanas izmaksas. Turklāt darbus tad ir iespējams organizēt pēc plūsmas metodes, kas nodrošina pilnu nepārtraukta darba slodzi vienam būvuzraugam un citiem speciālistiem. Šāda organizācija varētu būt īpaša pievienotā vērtība gan mikrorajonos, gan Rīgā kopumā un kļūt par vērā ņemamu argumentu iedzīvotāju pārliecināšanā par renovācijas nepieciešamību. Arhitekts EDGARS BĒRZIŅŠ, prezentēja SIA „Arhitekta Edgara Bērziņa birojs” veikto pētījumu par dzīvojamo namu apbūves kvalitātes uzlabošanas iespējām Rīgas pēckara mikrorajonos. E. Bērziņš aicināja diskusijas dalībniekus paraudzīties uz esošo problēmu loku no plašāka skatupunkta, uzmanību vēršot uz joprojām neatbildētajiem jautājumiem:

• Kāpēc vairākums mājokļu īpašnieku vai nomnieku nav motivēti sakārtot savus mājokļus „pirms sliekšņa”?
• Kāpēc zemes īpašnieki (atguvēji) neapsaimnieko savus īpašumus?
• Ko darīt ar haotisko neveiksmīgās zemes reformas rezultātā izveidojušos zemes vienību dalījumu, kas blīvajos Rīgas mikrorajonos nerod loģisku pamatojumu kopīgo pagalmu uzturēšanai un attīstībai un kas problemātisku padara pat namu siltināšanu, nemaz nerunājot par jebkādiem citiem attīstības pasākumiem?
• Kāpēc Rīgas mikrorajonos, kuros dzīvo turpat 70% rīdzinieku, tik maz cilvēku ir apmierināti ar pilsētvides estētiku?
• Vai fakts, ka mikrorajonos cilvēkus nepamet sajūta par dzīvošanu uz čemodāniem, nav viens no rīdzinieku emigrācijas iemesliem?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāveic fundamentāls situācijas novērtējums un jāapzinās dažādi attīstības scenāriji; jāizstrādā mājokļa standarta noteikšanas kritēriji un visbeidzot – laikmetīga mājokļu politika. Ir jāņem piemērs no Austrumvācijas (Berlīnes Hellersdorfā), kur tika īstenota veiksmīga dzīvojamā rajona kompleksa reģenerācija, kā arī konceptuāla publiskās ārtelpas rekonstrukcija, tādējādi paaugstinot tās sociālo daudzveidību, funkcionālo un estētisko vērtību. To bija iespējams panākt ar mērķtiecīgu rajona iedzīvotāju un plašākas publikas iesaistīšanu mikrorajonu pārplānošanā, t. sk. ar speciāla informācijas centra izveidi un 30 publiskiem forumiem, 40 projektu diskusijām, 150 zaļajiem projektiem, 9000 jauniem kokiem 40 iekšpagalmos, 90 namu ieejas durvju rekonstrukciju, 500 apzaļumotām sienām u. c. Lai Rīgā radītu precedentu līdzīgi kā ar notiekošo ēku siltināšanas kampaņu, šāds kompleksas rekonstrukcijas pilotprojekts ir nepieciešams arī te. Ervīns Straupe uzsvēra, ka paralēli jau vairāk pazīstamam un, iespējams, sociāli ārkārtīgi jūtīgajam pēckara daudzdzīvokļu masīvu energoefektivitātes uzlabošanas jautājumam uzmanība šai pašā aspektā ir jāpievērš arī vēsturiskajām un arhitektoniskā mantojuma ēkām. Pēc viņa teiktā, visiem jāpazinās, ka bez ievērības nevar atstāt arī šo ēku grupu. Mārtiņš Menniks tāpat norādīja, ka šobrīd ir ļoti svarīgi neaizmirst arī šo ēku grupu, jo liela daļa centra ir Rīgas vēsturiskā centra sastāvdaļa un atrodas UNESCO aizsardzībā, kas ēku īpašniekiem un apsaimniekotājiem uzliek papildu pienākumus to renovācijā un apsaimniekošanā. Tāpat ir jāapzinās, ka energoefektivitātes pasākumi attiecīgajās ēkās saistās, no mūsu skatpunkta, ar inovatīvām un relatīvi dārgākām darbībām. Menniks norādīja, ka, izvērtējot energoefektivitātes pasākumu ieviešanu vēsturiskajās un arhitektoniskā mantojuma ēkās, ir jāapzinās to cena un sociālekonomiskā ietekme ne tikai uz iedzīvotājiem, bet arī uz pilsētvidi un ar to saistītajām nozarēm – tūrismu, rekreāciju, mākslu, kultūru un izglītību u. c., tāpēc paralēli ir nepieciešams veicināt jaunu izpratni vairākos virzienos:

• izstrādāt alternatīvus un tehniski atbilstošus ekonomiskā pamatojuma izstrādes pamatprincipus ar mērķi skaidri parādīt konkrēto aktivitāšu reālos finansiālos ieguvumus ilgtermiņā un precīzi definējot arī to sociālekonomisko ietekmi uz pilsētas dzīvi;
• nopietni strādāt pie zināšanu bāzes veidošanas vēsturisko un arhitektoniskā mantojuma ēku energoefektivitātes un renovācijas jautājumos – tehnoloģiju izpētes, kā arī būvnieku un restauratoru kvalifikācijas celšanas;
• daudz skaidrāk precizēt pilsētas un nacionālos politikas plānošanas dokumentus, lai radītu pilnīgāku izpratni par konkrētu katras ēkas aizsardzības līmeni, iespējām un nepieciešamību iejaukties tās autentiskajā veidolā;
• pārskatīt finansējuma programmas ar mērķi arī šīs ēku grupas īpašniekiem dot iespēju piedalīties energoefektivitātes pasākumos.

Debatēs diskusijas dalībnieki daudzkārt uzsvēra, ka pašreizējās problēmas ar gauso siltināšanu ir saistītas ar relatīvi zemo iedzīvotāju interesi par esošajiem energoefektivitātes paaugstināšanas piedāvājumiem. E. Straupe norādīja uz to, ka, kaut gan dzīvokļu īpašnieki tomēr ir informēti par siltināšanas iespējām, galvenais šķērslis, kādēļ siltināšana nevirzās, ir tas, ka dzīvokļu īpašnieki nespēj vienoties savā starpā un ne tikai par siltināšanas jautājumiem, bet pat par vienkāršiem jautājumiem. No vienas puses, iemesls tam ir rodams neefektīvā un komplicētā energoefektivitātes pakalpojuma „iepakojumā”, kas izpaužas nepilnvērtīgā pakalpojuma un produkta mārketingā. No otras puses, mazā interese rodama arī pašā „produkta komplektācijā” jeb kompleksā piedāvājuma pakalpojuma grozā. Respektīvi – namu energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi, iespējams, neietver iedzīvotājiem visus nepieciešamos pievilcīga dzīves līmeņa nodrošinošos aspektus, tādus kā kompleksu pagalma (skata aiz loga) sakopšanu, kas ir fundamentāls un neatraujams nekustamā īpašuma tirgus vērtības un statusa faktors. M. Menniks norāda ka pilotprojekta veidā šāds piedāvājums tika sagatavots saistībā ar Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmas līdzfinansēto projektu „Urb. Energy”, kur tika izstrādāta „Integrēta pilsētas attīstības koncepcija Juglai”. Koncepcijas mērķis bija attīstīt Juglas apkaimi kā augstvērtīgu pilsētvides dzīvojamo rajonu. Tajā tika izstrādāta ne tikai integrēta apkaimes attīstības stratēģija un plānojums, bet, piesaistot arhitektus, radīts arī apkaimes vizuālais tēls un identitāte, ieskaitot tās logo, būtībai atbilstošu pilsētvides objektu dizainu (soliņiem, velonovietnēm, rotaļu laukumiem, ēku numurzīmēm, apgaismes objektiem, sabiedriskā transporta pieturām u.c.) un raksturīgāko ēku arhitektonisko risinājumu. Koncepcija ietver trīs detalizēti izstrādātus piemērus jeb pilotprojektus: 1. Silciema–Juglas ielas 5 stāvu ēku dzīvojamais masīvs (Silciema iela 5; 7; 9; 11; 13; 13/1; 13/2; 13/3; 15/1; 15/2; 15/3; 15/4; 15/5, Juglas iela 1; 3; 3/1; 5; 5/1; 5/2), 2. Vangažu ielas–Brīvības gatves 12 stāvu ēku dzīvojamais masīvs (Vangažu iela 12; 24; 26; 28; 30; 32, Brīvības gatve 402/a; 404/a; 410/a), 3. Brīvības gatves–Auduma ielas 5 stāvu ēku dzīvojamais masīvs (Brīvības gatve 365; 367; 371; 373). Plašāka informācija atrodama www.urbenergy.eu. L. Šnīdere papildina, ka šobrīd aizvien aktuālāka kļūst arī tēma, kas skar ne vien kompleksu ēku renovāciju, bet pat kompleksu Rīgas mikrorajonu revitalizāciju. Līdzšinējā energotaupības pasākumu prakse parāda, ka arvien biežāk nav iespējams nošķirt vienu energoefektivitātes komponentu no citiem sociāli un ekonomiski svarīgiem elementiem. Piemēram, konsolidētas ēku un zemju īpašumtiesības vai īpašnieku spējai efektīvi pārvaldīt un pārbūvēt kopīpašumus, saņemot nepieciešamās garantijas no pakalpojumu sniedzējiem – apsaimniekotājiem un būvniekiem. Lai, risinot akūtos un hroniskos pilsētvides kvalitātes un estētikas jautājumus, sabiedrības intereses pēc iespējas ātrāk atkal atgrieztos dominējošā statusā pār atsevišķu indivīdu interesēm, šo problēmjautājumu risināšanai ir nepieciešama ciešāka starpnozaru sadarbība. Tāpēc turpmākajā dialogā par šo tēmu būtu iesaistāmi ne vien inženieri, būvnieki, arhitektūras un pilsētplānošanas profesionāļi, bet arī antropologi, nekustamā īpašuma tirgziņi, juristi, NVO, pašvaldību un Saeimas deputāti. Pēc D. Blumbergas teiktā, paralēli esošajiem siltumefektivitātes pasākumiem būtu jāiedarbina arī zemes un mājokļu maiņas algoritms, kas Rīgas pilsētvides revitalizāciju atvieglotu īpaši problemātiskos gadījumos, kur sabiedrības intereses agri vai vēlu sadursies ar atsevišķu indivīdu īpašumtiesībām. Pēc E. Bērziņa domām, šāda iespēja būtu arī labs risinājums tā saucamajās bezcerīgajās daudzdzīvokļu ēkās un to iekšpagalmos, kur energoefektivitātes paaugstināšanas iespējas vai kompleksā renovācija ilgtermiņā nebūs rentabla pārāk lielās nama amortizācijas vai neatbilstošas atrašanās vietas dēļ. Šādos gadījumos būtu efektīvāk nevis „lāpīt neaizlāpāmo”, bet uzbūvēt jaunus, ekonomiskus, laikmetīgus un energoefektīvus namus jaunattīstāmajās teritorijās un ļaut uz tiem pārcelties tiem rīdziniekiem, kurus vairs neapmierina neatgūstamā esošo namu kvalitāte vai nerentablās siltināšanas iespējas. M. Menniks uzsvēra, ka, veicot investīciju energoefektivitātes aprēķinus vairāk nekā 15 gadiem uz priekšu, iespējams, ekonomiskāk, racionālāk un ilgtspējīgāk būtu, ja tās tiktu novirzītas uz jaunu mājokļu būvniecību. Pamatojumam viņš minēja faktu, ka tur problēmas ar siltinājumu pēc 15 gadiem būs daudz mazākas nekā dažviet strukturāli novecojušajos daudzdzīvokļu namos, kuru renovācija ir pakļauta augstam cilvēka kļūdas riskam iepretim rūpnieciski ražotiem mājokļu moduļiem, kur tā ir ierobežota līdz minimumam. Savukārt pirmskara namos, kam ir augstvērtīgas vēsturiskas fasādes, ir jāmeklē alternatīvas siltumtaupības metodes, kas nebojātu to iepriekšējo veidolu. Tādos gadījumos būtu jāmeklē bēniņu un pagraba griestu siltināšanas risinājumi, uzmanību pievēršot siltumnoturīgākām logu sistēmām un rekuperācijai, kā arī ārsienu siltināšanu organizējot no iekšpuses, nodrošinot hermētiskas ēkas ārdurvis un funkcionējošus vējtverus trepju telpā. Kā piemēru šādai alternatīvai M. Menniks minēja „Co2ol Bricks” pilotprojektu, kurā ir paredzēta vienas vēsturiskas Spīķeru kvartāla ķieģeļu ēkas renovācija ar energoefektivitātes paaugstināšanu, vienlaicīgi saglabājot tās semantisko iekļaušanos vēsturiski autentiskajā pilsētvidē. Ekspertu tikšanās norisinājās saistībā ar Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmas līdzfinansēto projektu Nr. #061 „Arhitektoniskā mantojuma saglabāšana sabalansētas pilsētas attīstības nodrošināšanai (Co2ol Bricks)”.