Kādu ceļu iet Rīgai?

TAB 2013 tēma

2013.gada Tallinas Arhitektūras biennālei tika izvēlēta pēdējos gados plašu uzmanību ieguvusi tēma: atkārtota modernisma laika arhitektūras un pilsētbūvniecības izmantošana jeb „recycling socialism” [1] („Recycling” nozīmē gan izmantot atkārtoti, gan utilizēt). Igauniski precīzs tēmas nosaukums ir – „Atkārtota sociālisma telpiskā mantojuma izmantošana” (Taaskasutades nõukogude ruumipärandit). 2012. gadā ar šīs tēmas priekšlikumu biroja „b210” arhitekti Aet Ader, Kadri Klementi, Karin Teugu, Kaidi Õis un Mari Hunt vinnēja kuratoru konkursu. Viens no problēmas aspektiem ir tas, ka daudzi jaunās paaudzes arhitekti sociālisma telpisko mantojumu uztver kā vēsturisko arhitektūru, jo tā ir radīta laikmetā pirms viņu profesionālās darbības.

Tallinas Arhitektūras Biennāle ir labs iegansts atjaunot diskusiju par padomju perioda arhitektūras un pilsētbūvniecisko struktūru jēgpilno adaptāciju.

Par sociālismu, jeb precīzāk, sociālisma telpisko mantojumu, biennāles kontekstā uzskata pilsētbūvnieciskas struktūras un atsevišķās ēkas, kuras tapušas masveida industrializēta urbanizācijas laikā padomju okupācijas periodā. Līdz piecdesmito gadu beigām, Igaunijā un Latvijā pārsvarā dominēja tā saucamais Staļina Ampīrs. Pēc slavenās Hruščova runas „par pārmērību novēršanu” 1963. gadā valsts arhitektūras un pilsētbūvniecības politika krasi izmainījās, kās lielā mēra noteica turpmāko telpiskās attīstības raksturu. Tieši šī perioda laika (sešdesmito gadu sākums — astoņdesmito gadu beigas) tapa lielāka daļa pilsētbūvniecisko struktūru un ēku, ko tagad dēvē kā „padomju modernisma” jeb „vēlīna modernisma” stila piemērus.

Pilsētbūvnieciskās struktūras, kuras tapušas šajā periodā, bieži ir pieņemts saukt par mikrorajoniem. Tiem ir specifiskā uzbūve, kura balstīta uz tā saucamo pakapienveida pakalpojumu shēmu, kuras galvenā ideja ir nodrošināt mikrorajonu iedzīvotājus ar visu nepieciešamo dzīvošanai, uzskatot strādnieku ģimenes par galveno mikrorajona lietotāju. Tas nozīmē, kā ēku grupas tiek sakārtotas ap bērnudārziem ar ansambļa rādiusu ap 150 metriem, un šīs ēku grupas ir sakārtotas ap skolu aptuveni 300 metru rādiusa. Mikrorajona teritorijā, kuras aptuvena platība ir 50 hektāri, ir tikai piebraucamie ceļi bez tranzīta automobiļu kustības iespējam; ielas tika projektētas nelielam automobiļu skaitam, paredzot aptuveni vienu auto novietni uz četriem dzīvokļiem. Mikrorajoni, savukārt, veidoja lielākas vienības, kuri veidoja rajonus, tādus kā Imanta un Pļavnieki. Mikrorajoni tika atšķirti pēc to uzbūvēšanas kārtas numura, piemēram, Imanta-5 vai Pļavnieki-2.

Rīgā mikrorajonos dzīvo 426,414 iedzīvotāju, kas sastāda aptuveni 65% no kopēja iedzīvotāju skaita. Tie aizņem aptuveni 22% no kopējas apbūvētas platības pilsētā.

TAB programma

Biennāle notika septembra beigās, un divu dienu simpoziju un vīziju konkursa izstādi apmeklēja arī Rīgas pilsētas arhitekta birojs. Papildus tika rīkota kuratoru izstāde un arhitektūras skolu izstāde. Šajā rakstā uzsvars likts uz simpoziju un vīziju konkursu.

Atziņas no simpozija

Simpozijs notika divas dienas. Pirmajā izskanēja lekcijas par sociālisma telpiskā mantojuma nozīmi, fokusējoties uz procesiem pagātnē un to interpretāciju mūsdienās. Trīs arhitekti uz jautājumu, kas tieši no sociālisma arhitektūras mantojuma būtu jāizmanto atkārtoti, mēģināja atbildēt teorētiski.

Andres Kurg, mākslas vēsturnieks no Igaunijas, fokusējoties uz oficiālās un neoficiālās pozīcijas mijiedarbību, sniedza ieskatu padomju papīra arhitektūrā – vīzijās, kas tika radītas Igaunijas un Maskavas projektēšanas darbnīcās. Viņš Padomju Savienību aplūkoja nopietni un secināja, ka lielas atšķirības starp oficiālo un neoficiālo arhitektu pozīciju nav bijis.

Petra Čeferin, arhitekte no Slovēnijas, kurā praktizē arhitektūras teoriju, sacīja, ka galvenā saglabājamā lieta ir arhitektūras ideālisms un utopiskā domāšana, jo tirgus ekonomikas laika arhitektūra atšķirībā no sociālisma perioda nav radīta visiem, pat ne lielākajai daļai sabiedrības.

Lukasz Wojciechowski, arhitekts no Polijas ar pieredzi sociālisma arhitektūras rekonstrukcijā, uzsvēra, ka sociālisma jeb, izsakoties viņa vārdiem, „vēlā modernisma arhitektūra” ir ļoti trausla un tai ir nepieciešama īpaša pieeja. Viņa attieksme balstās uz modernisma arhitektūras pabeigšanu, tas ir – visu realizēt gan virtuāli (objektus vizualizējot tādā veidā, kā bija iecerējuši autori), gan reāli (modernisma arhitektūrā radot jaunas funkcionālās iespējas).

Pirmās dienas kopsavilkumā izskanēja sekojoša doma: lai sociālisma telpisko mantojumu varētu izmantot atkārtoti, ir jāšķiras no vairākiem mītiem par modernismu, un galvenokārt no negatīvās stigmas, kas tiek piešķirta sociālismam kā tādam.

Otrās dienas tēma bija dizaina stratēģijas jeb kādā veidā pieiet sociālisma telpiskajam mantojumam. Tajā savus teorētiskos un praktiskos darbus prezentēja trīs jomas pārstāvji.

„Dogma” demonstrēja apjomīgu vēsturisko izpēti par komunālo dzīvošanu no viduslaikiem līdz mūsdienām. Tika uzsvērts, ka mūsdienu proletariāts ir radošo industriju darbinieki, un arhitektūra var palīdzēt tiem pašnoteikties un kopīgi pretoties tirgus ekonomikas spiedienam. Viņi ir radījuši projektu dzīvojamai megastruktūrai, kas atgādina Ļeoņidova Magņitogorskas pilsētas projektu. Lineāra koplietošanas telpa paver sociālās mijiedarbības iespējas, un speciāli izstrādāts mājokļa modelis ļauj izmantot telpu gan dzīvošanai, gan ekonomiskām un sociālām aktivitātēm. Projekta novietne ir Baltijas dzelzceļa angāra teritorija netālu no Tallinas centra. Šis darbs tika izstādīts arī kuratoru izstādē.

„Raumlabor Berlin” izklāstīja savu lietu redzējumu, kas būtu uzskatāms par revolucionāru pieeju vides transformācijai. Arhitekti ierodas novietnē bez konkrēta uzstādījuma, bet ar ideju mentāli pārveidot telpu, un, iekļaujot telpas lietotājus, vietas specifiku un savu enerģiju, viņi bieži nonāk līdz pārsteidzošiem rezultātiem. „Raumlabor” galvenais ir nevis fiziskās vides transformācija, bet gan iedzīvotāju un lietotāju mentālās saites maiņa ar konkrēto vietu.

Arhitekta Robert K. Huber darbība biennāles tēmu atspoguļoja nepastarpināti, jo viņš uz galveno jautājumu atbildēja vistiešāk: kādā veidā ir iespējams atkārtoti izmantot un pārstrādāt modernisma telpisko mantojumu. Viņš uzsvēra, ka galvenā „zināšanu laikmeta” priekšrocība salīdzinājumā ar iepriekšējo „ražošanas laikmetu” ir gudra rīcība, kas balstīta uz transformāciju, datu analīzi un materiālu atgriešanu metabolisma procesā. Tiesa, šī utopiski vizionārā, sociāli pētošā un pragmatiskā dizaina un ideoloģiskā stratēģija kontrastē ar mūsdienu Igaunijas praksi.

Līdzšinējās pieejas sociālisma arhitektūrai

Šī brīža diskusija par pieteikto tēmu Igaunijā un citās postpadomju valstīs joprojām ir aizklāta ar biezu ideoloģisko mākoni: objekts (telpiskais sociālisma mantojums – gan ēkas, gan pilsētas audums) tiek uzskatīts nevis par telpu ar potenciālu, bet gan par okupācijas simbolu. Igaunijas pilsētās dominē padomju ēkas, un ir izskanējis pat ieteikums tikt no tām vaļā, taču tas labākajā gadījumā uzskatāms par naivu vai pat robežojas ar kaitniecisku aprobežotību. Lai gan, pamatojoties, piemēram, uz „arhitektūras neveiksmi”, tādu domu ir izteikuši vairāki šīs valsts arhitekti (Mustamäe vīzijas simpozija gadījumā [2]), bet kur gan dzīvotu puse Tallinas iedzīvotāju?

Patlaban atkārtotā padomju arhitektūras izmantošana notiek divos veidos: kosmētiski un ķirurģiski. Patiesībā tās gan ir stratēģijas, kā strādāt pret šo mantojumu, nevis ar to.

Pirmā pieeja – strādāt ar ēku tehnisko nolietojumu, lai samazinātu tēriņus apkurei vai uzlabotu mikroklimatu telpās. Pēc šīm aktivitātēm kaut kas tiek zaudēts. Viens variants, kā uzlabot situāciju, ir konsultēties ar padomju ēku arhitektiem.

Otra pieeja ir ķirurģiska iejaukšanās, kad ideoloģiski vai ekonomiski nepiemērota ēka vai struktūra tiek aizvietota ar mūsdienu kapitālisma simboliem (stāvlaukumu, lielveikalu utt.). Šis variants strādā ne tikai pret būvēm vai infrastruktūru kā tādu, bet arī pret ideju.

Ir iespējams atrast precedentus fragmentāras iejaukšanās metodei, kas implicēti vai ar atklātu nodomu ir vērsta pret sociālisma mantojumu. Analoģijai var minēt Nīderlandi, kur dzīvošana blakus ūdenim un plūdu draudiem ir kā igauņiem dzīvošana mikrorajonos un blakus padomju arhitektūrai. Šis būs produktīvas analoģijas piemērs, jo sabiedrības attieksme ir mainījusies, cilvēkiem ir dota viņu vide, no kuras var gūt labumus un ar kuru būt harmonijā. Tātad 1953. gadā nīderlandieši piedzīvoja dramatiskus plūdus, un rezultātā tika uzbūvēts plūdu aizsardzības mehānisms. Pēc 50 gadiem cilvēki plūdu aizsardzības dēļ sajutās nošķirti, tāpēc patlaban attieksme transformējas no „darba pret dabu” uz „darbu ar dabu”. Līdzīgi var rīkoties ar sociālisma telpisko mantojumu, nevis pret to. Tiesa, šai ziņā nav skaidras izejas pozīcijas, tāpēc, visticamāk, ir jāatrod aspekti, ar kuriem strādāt vispār ir iespējams (apbūves un apdzīvojuma blīvums, nesošās konstrukcijas, apkalpes struktūra utt.).

Domājot, ar ko varētu konsultēties par kosmētisko paņēmienu, radās jautājums – vai tā laika autors tagad atzītu savu autorību, un vai tagad ir iespējams atrast subjektu, kurš uzņemtos autora atbildību un kas vēlētos runāt par nesen uzceltām ēkām, kurām tagad draud kosmētiska renovācija. Piemēram, vai ir iespējams atrast Pļavnieku mikrorajona autoru, un vai šim cilvēkam būtu ideja, kā situāciju uzlabot.

Konteksta nozīme

Par kontekstu diskusijā tika runāts divos aspektos [3].

Pirmais – padomju arhitektūra ir atsevišķa disciplīna, bet modernisma arhitektūras sastāvdaļa. Te, iespējams, var piesaukt semiotikas paņēmienu, ko izmanto teksta analīzē [4]. Tas balstās uz „teksta” kodēšanu, un padomju arhitektūras gadījumā var teikt, ka kods tiek noteikts sākumā, savukārt ēkas tiek novērtētas pēc atbilstības šim kodam. Otrs variants ir sākt ar „tekstu”, no kura kods pēc tam tiek iegūts analīzes rezultātā. Igaunijas gadījumā produktīvāka ir otrā pieeja, jo tā ietver arī subjektīvo, izceļ individuālo, kas strikti normatīvajā pirmajā pieejā varētu tikt uztverta kā nejaušība.

Otrais aspekts, autora vārdiem izsakoties, vairāk ir saistīts ar telpisko mantojumu, nevis ar arhitektūru. Lai gan izklausās diezgan neprecīzi, runa ir par tā saucamo brīvo telpu. Jāteic, ka tieši šis aspekts konkursa darbos bija atspoguļots visvājāk.

Konteksts: par Väike-Õismäe

Tallinā ir trīs lieli pēckara dzīvojamie rajoni. Lai gan eksperimentālā izpētē sešdesmitajos gados tika pierādīts, ka iedzīvotājus ilgtermiņā var iemitināt, rekonstruējot pilsētas kodolu, noteicošā loma bija celtniecības rūpniecībai, kurai tāds variants nebija piemērots. Tika pieļauti tikai daži ēku tipi, kuri esošajā pilsētas audumā neiederējās. Tāpēc tika būvēti mikrorajoni.

Väike-Õismäe (turpmāk – V.O.) nav pirmais inovatīvais rajons (tas ir Mustamäe) un nav arī nepabeigtais pēdējais (tas ir Lasnamäe). Taču vairāku iemeslu dēļ V.O. ir īpašs. Atšķirībā no citiem izplatītajiem plānojumiem šajā nav ievērots mikrorajona princips. Tā teritorija bija paredzēta 40 000 iedzīvotāju (salīdzinot ar 10 000 citos mikrorajonos) ar iepirkšanas centriem ārējā zonā, ar bērnu aprūpes un izglītības iestādēm, kā arī rekreācijas zonu ar dīķi centrā. V.O. iemieso utopisko ideju par pašpietiekamu dzīvojamo vidi pilsētas teritorijā.

Jāizsaka kompliments konkursa kuratorei Karin Tõugu, kura formulēja modernisma urbānā dizaina problēmu [5]. Pēc viņas uzskatiem, apļveida plāns dod funkcionālā veseluma ilūziju, lai arī acu līmenī tā nenolasās. Un tieši šis aspekts mūsdienās ir ļoti būtisks – videi un dzīvošanai kopīga valoda vēl ir jāatrod.

Konkursa nolikums

Nolikums nedz noteica konkrētu problēmu, nedz precizēja vietu. Tas nozīmē, ka dalībniekiem attiecībā uz V.O. problemātiku bija jāieņem noteikta pozīcija un pašiem jāizvēlas intervences mērogs un saturs. Papildus viņiem pašiem bija jādefinē mērogs, kurā notiek iejaukšanās abstraktajā lielmēroga līmenī, un specifiskās detaļas acu līmenī. Tādā veidā tika meklēts līdzsvars starp vizionāro un pragmatisko mājokļu vides uzlabošanu.

Lasot kuratoru un žūrijas locekļu komentārus, var nojaust, ka viedokļi par arhitektūras un pilsētbūvnieciskā projekta nozīmi mikrorajonu jautājumā atšķiras. Tā Teugu kā sistēmisku problēmu uzsvēra salīdzinoši nelielās, bet visuresošās „nesaskaņas”. No otras puses, Tallinas galvenais arhitekts Endrik Mänd izteica nepieciešamību meklēt sistēmisko pārmaiņu iespējas. Jāteic gan, ka, uz to nepieciešamību viņš norādīja netieši – uzburot samērā abstraktus nākotnes draudus.

Veiksmes stāsts

Pēc žūrijas locekles arhitektes Ingas Raukas teiktā, konkursa veiksmes stāsts balstās uz diviem aspektiem. Pirmais – intriģējošā novietne un tēma. V.O. ir ikoniska apaļā pilsēta, un šobrīd Eiropā aktuāls temats ir: ko darīt ar modernisma telpisko mantojumu. Taču, visticamāk, sarežģītākais ir jautājums: ko darīt ar „Plattenbau”. Otrais vīziju konkursa veiksmes stūrakmens bija slavenā dāņu starhitekta Bjarke Ingels piedalīšanās.

Vērtēšanas kritēriji

Vadoties pēc nolikuma, godalgām tika izvirzīti darbi, kas piedāvāja gudrus pielāgojumus. Bija iesūtīti vairāk nekā 90 piedāvājumi, no kuriem par derīgiem tika atzīti 86. Pēc žūrijas atzinuma, darbi bija iedalāmi vairākās grupās:

·            blīvuma palielināšana

·            jaunās apbūves koncentrēšana

·            jauktā izmantošana

·            dabīgas vides nodrošināšana

·            sociālās mijiedarbības veicināšana

·            iedzīvotāju līdzdalības scenāriju veidošana

Var izdalīt arī divas virsgrupas: pirmajā uzsvars tiek likts uz publisko telpu, otrajā – uz arhitektūru. Pēc tematikas un izteiksmes līdzekļiem var izšķirt lielāka blīvuma radīšanu un attēlošanu (satura meklējumi?), ainaviskā esošo ēku perforācija utt. Tas norāda uz pilsētbūvnieciskās kultūras trūkumu un atspoguļo metodoloģijas problēmas. No vienas puses, ja uzsvaru liek tikai uz ēkām, tas principā ir modernisma pieejas turpinājums; ja uzsver tikai uz publisko telpu, rezultāts bieži ir paviršs. Visproduktīvāk tomēr būtu atteikties no šo iespēju absolutizēšanas un pievērsties videi kā apstākļu kopumam.

Godalgas

Godalgas tika piešķirtas pēc sekojošiem kritērijiem: izcilība, skaidrība, inovācija un interesanti risinājumi.

Pirmā vieta

Pirmā prēmija tika piešķirta darbam ar devīzi „Dynamo”. Par „visskaidrāko” ideju tika atzīta dzīvojamo ēku pirmo stāvu transformēšana publiskai izmantošanai, atverot fasādes ar dažu paneļu noņemšanu. Tika nolemts, ka tādā veidā var iegūt tūlītēju efektu.

Līdzīgs variants tika piedāvāts esošajām skolām un bērnudārziem: atbrīvojot ēkas no norobežojošajām konstrukcijām, var radīt telpu jaunām aktivitātēm. Vienu sabiedrisko ēku piedāvāts pārveidot par V.O. muzeju. Par kvalitātēm, kas darbam ļāva pacelties uz pirmo vietu, tika minēta īstenojamība (feasability) un fakts, ka ikviens cilvēks „saprastu gan līdzekļus, gan mērķi”.

Lai gan darbs ir skaidrs, tam tomēr ir divi būtiski trūkumi. Pirmais – publiskajai funkcijai piemērotu pilsētbūvniecisko apstākļu neesamība pirmajos stāvos: šeit ielas nav piemērotas koncentrētai gājēju plūsmai, kā ir, piemēram, Tallinas centrālajā daļā, vecpilsētā.

Otrs– pirmā stāva iedzīvotāji principā ir tādi paši kā trešajā stāvā, un viņu pārvietošana varētu būt visproblemātiskākā. Kā zināms, Eiropā (Nīderlandē [6] un Apvienotajā Karalistē) notiek tieši pretējs process: pirmajos stāvos tiek iekārtoti mājokļi ar dārzu, tā nodrošinot publiskās telpas kontroli no dzīvokļiem. Šī paņēmiena (pirmā stāva perforācijas) saknes meklējamas 1986. gada arhitektu biroja OMA priekšlikumā Bijlermermeer pārveidei (Amsterdama, Nīderlande) [7].

Otrā vieta

Otro vietu ieguvušais darbs tika atzīts par izcilu galvenokārt grafiskā noformējuma dēļ. Piedāvājuma stiprās puses atrodamas īsajā paskaidrojuma rakstā, kas ir paslēpts uz vienas no planšetēm. Galvenā doma ir piepildīt V.O. ar eiropeiskai pilsētai raksturīgu blīvumu. Līdzekļi gan paliek kriptiski, līdzīgi kā grafiskā noformējuma idioma – augstceltnes dzīvokļa interjers, rotāts ar mandalu un ideāliem pilsētas plāniem, pa logu paveras panorāma ar Tallinas siluetu tālumā. Izveidota pietiekami blīva apbūve tagadējās skolas un bērnudārzu vietā.

Lai gan nodoms, neapšaubāmi, ir daudzsološs, pati ideja rezonē Roba un Leona Krīra pieeju [8], kas ir jaunā urbānisma iemiesojums Eiropas tradīcijās. Patiesībā tai nav ne vainas, bet jautājums paliek – vai kāds meistars šo plānu spētu uzprojektēt un īstenot, un arī vai atrastos pietiekami sociālekonomiskie apstākļi, lai šī iecere ieraudzītu dienasgaismu.

Trešā vieta

Trešās vietas ieguvējs „tukšo vietu” mikrorajona vidienē piedāvā aizpildīt ar ezeru (tur patlaban atrodas skolas un bērnudārzi, kā arī kvalitatīvs parks). Pozitīvi tika vērtēts fakts, ka tas celtu īpašuma vērtību. Tikai nav skaidrs – vai runa ir par esošajām vai jaunajām ēkām.

Gribas piebilst, ka arhitektiem būtu jāatbrīvojas no absolutizēšanas, jo dažkārt tas liecina par viņa nespēju uztvert konceptu: „tukša telpa” vai „vieta, kur nekā nav”. Tikai tad, kad arhitekti spēs domāt starp absolūtām kategorijām, viņu darbs iegūs sociālu nozīmīgumu un viņi pilnvērtīgi piedalīsies vides attīstībā. Runājot par vides transformāciju, ir jāsaprot problēmas mērogs: radot tam neatbilstošus risinājumus, var nonākt pie problemātiskas realitātes – tādas kā šie paši lielie dzīvojamie rajoni.

Veicināšanas balvas

Tika piešķirtas sešas veicināšanas prēmijas. Šie darbi tika atzīti par oriģinālākajiem un kvalitatīvākajiem savā grupā. Atšķirībā no godalgotajiem tie izceļas ar kādu vienu specifisku detaļu. Šķiet, to autori vairāk ir iedziļinājušies novietnē un tās problēmās, un demonstrē asprātīgus veidus, kā tikt vaļā no mikrorajoniem piemītošajiem stereotipiem.

Darbā ar devīzi „Animal District” rodama „dabīga” atbilde faktam, ka šajās teritorijās „trūkst dzīvības”. Plašajā publiskajā zonā mikrorajona vidū paredzēts izveidot dabas parkam līdzīgu teritoriju – tas varētu sekmēt ciešāku iedzīvotāju un apkaimes saikni, kā arī radīt interesi iegriezties apmeklētājiem no ārpuses. Lai veicinātu sociālās aktivitātes šajā zonā, tiek piedāvāti vairāki risinājumi: multifunkcionālas verandas, kas arī ir bezvadu interneta stacijas, un dzīvnieku novērošanas torņi. Jāteic, ka patlaban nožogotā un vairāku pušu kontrolētā teritorija (skola, bērnudārzi) šādā gadījumā kļūtu pieejama no visām pusēm, un tas ir naivi, ņemot vērā dzīvojamās zonas un publisko programmu līdzāspastāvēšanu.

Darbs ar devīzi „KOEX15T” apspēlē sabiedrības uzmanību piesaistījušu tematu par vietrādi, kas nesen attīstību pa eksponenta līkni piedzīvoja arī Latvijā. Autori prezentē divus kvalitatīvus aksonometriskus (precīzāk, kavaliera perspektīvas – veids, kā renesanses laikā attēloja pilsētu fortifikāciju) zīmējumus: viens ar esošo situāciju, viens ar intervenci telpā.

Trešajā planšetē ir prezentēts vietrades ideju katalogs, kas pārsteidz ar izdomas bagātību.

Pārējie četri veicināšanas balvu saņēmušie darbi tendences reprezentē ne tik skaidri. Tā somu arhitekta darbs „A Collective Space” plašo publisko zonu mikrorajona vidienē piedāvā pārsegt ar stikla nojumi, kas, daļēji īstenots, šiem klimatiskajiem apstākļiem varētu būt labs risinājums – ja vien tiktu atrasti investori, kuri spētu to izpildīt tik eleganti, kā autors iecerējis.

Cits darbs („The Point”) apspēlē vietrades tēmu, bet ar mazāku iedziļināšanos vietas iespējās šīs aktivitātes veicināt. Autori ir radījuši spēli–labirintu, kur, turot rokā V.O. maketu, metāla bumbiņa ir jādabū noteiktā vietā. Līdzīgi ir apspēlēta vietrades stratēģija – aktīvistu komanda uz vienu mēnesi atmodina vienu no guļošajiem apkaimes apgabaliem un pēc tam dodas uz nākamo – un tā veselu gadu.

Bija iesniegti arī studentu darbi, kur bija acīm redzami mācību programmas uzstādījumi. Viens („ColorSpray”) kvartāla identitātes radīšanai piedāvā arī kopīgu krāsu pasi, cits („PandaJ”) kvartāla transformācijas iespējas apspēlē formāli.

Deviņus darbus izvēlējās kuratori, un tie tika publicēti katalogā. Šie piedāvājumi izceļas ar salīdzinoši labu grafisko noformējumu, bet realizācijas iespējamība ir daudz zemāka. Kopumā tie atgādina jauna mikrorajona plānojumu, taču pašreizējo notikumu, vietas un kuratoru uzstādījuma kontekstā tas nav aktuāli.

Ko deva vīziju konkurss?

·            Uzsvars uz grafisko noformējumu norādīja, ka mikrorajonu analītiskā attēlošana un reprezentācija ir problēma.

·            Laba intuīcija spēlē noteicošo lomu, izvirzot programmatiskus uzstādījumus. Dažreiz, nosaucot problēmu, ir iespējams radīt iedvesmojošo risinājumu (piem., projekts „Animal District”).

·            Katrs priekšlikums atklāja daļu esošās realitātes. Tāpēc te ir gan reprezentācijas, gan kvalitatīvas izpētes nepieciešamības (izpratnes) problēma. Vairāk būtu jāveic antropoloģiska, uz etnogrāfiju jeb dalībnieku novērošanu bāzēta analīze, nevis kvantitatīva un uz aptauju balstīta pieeja, kas distancē novērotāju un ļauj runāt par vienu rādītāju.

·            Vairāki darbi atspoguļoja naivu priekšstatu par pašorganizēšanos, neizpētot šo procesu sakni – to, ka tieši kontrolei tie nav pakļauti.

·            Līdzīgs priekšstats ir par mikrorajonu struktūru un funkcionēšanu. 20. gadsimtā šie jautājumi ir tikuši aktualizēti vairākkārt, bet izcēlis tos nebija neviens konkursa dalībnieks. Kā kustības struktūra nosaka mikrorajonu funkcionēšanu?

·            Pilsētbūvniecisko apstākļu ignorēšana – naivi uzskati par aktivitāšu norisi. Vairākos darbos tika iezīmēts vēlamais virziens „radīt jaunas publiskās funkcijas” pirmajos stāvos, līdz galam neizprotot pilsētbūvnieciskos apstākļus, kas to spēj veicināt.

Citi jautājumi: Ko mēs varam mācīties no eksperimentālā V.O. projekta, kurā nav izmantots mikrorajona kvartālu princips? Vai šis modelis ir ilgtspējīgs un elastīgs (resilient)? Un kā šie aspekti palīdzēs atbildēt uz jautājumu: kādu ceļu iet Rīgai?...

2013. gada Tallinas Arhitektūras Biennāle ir viennozīmīgi svarīgs notikums atjaunotai profesionālai diskusijai par sociālisma telpiskā mantojuma nākotnes projektu. Tagad mums ir lieliska iespēja pasekot līdzi notikumu attīstībai Tallinā, un arī uzdot jautājumu: kādu ceļu iet Rīgai?

Lasīt vairāk

2013. gada Tallinas Arhitektūras Biennāles katalogs: http://www.b210.ee/tab-2013-catalogues/

Arhitektu biroja b210 mājas lapa: http://www.b210.ee/

Tallinas Arhitektūras Biennāles mājas lapa: http://www.tab.ee/

Vīziju konkurss izstāde Rīgā, kongresu namā: http://arhitekts.riga.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=358:2013-gada-tallinas-arhitek-uras-biennales-starptautiska-ideju-konkursa-darbu-izstade-rarstradajot-socialismu&catid=9&Itemid=96

Atsauces

1. In 2012, b210 architects Aet Ader, Kadri Klementi, Karin Tougu, Kaidi Ois and Mari Hunt won the curator’s competition for Tallinn Architecture Bienalle 2013 with their proposed topic Recycling Socialism.

2. Piemēram, Leonhard Lapin viedoklis Mustamäe lietā: http://www.delfi.ee/news/paevauudised/eesti/leonhard-lapin-mustamae-tuleks-ohku-lasta.d?id=65146196 (vai tas ir jāņem vērā?)

3. Tiek citēts Vajlas, Mait (2013) (Re)using Soviet architecture: cosmetics, surgery and context.

4. Es neesmu pārliecināts vai tam ir kultūras kapacitāte (mēs un viņi tam neesam gatavi, jo stigmatizējam gan būves, gan cilvēkus, tos neatceroties). Citiem vārdiem sakot, šai pieejai ir ierobežots lietojums, kad ir vienošanās par estētisko kvalitāti un vērtību.

5. Jo parasti urbāna dizaina nepilnības netiek skaidri uzsvērtas.

6. Skat., piemēram, Van Schagen Architekten. (n.d.). Verweving. De Florijn Amsterdam 1996. Retrieved from www.vanschagenarcliitekten.com

7. OMA. (n.d.). OMA- BIJLMERMEER-REDEVELOPMENT. Retrieved June 21, 2013, from http://oma.eu/projects/1986/bijlmermeer-redevelopment

8. Noorderhof Zuid · Amsterdam | KK. (n.d.). Retrieved October 16, 2013, from http://www.archkk.com/portfolio/noorderhof-zuid-amsterdam/