2016. gada Reinholda Šmēlinga populārzinātniskā konference: aptauja un atskats

2016. gadā 27. oktobrī norisinājās Reinholda Šmēlinga konferences ar devīzi “kā labi sajusties Rīgā?” Piedāvājam konferences aptaujas rezultātu apkopojumu, atskatu uz izskanējušiem referātiem un secinājumus.

Konferences tēma bija stratēģiskā plānošana kā sabiedrības atbalstītas, zinātniski un ekonomiski pamatotas, taktiski ieviešamas pilsētas attīstības vīzijas radīšanas un īstenošanas process. Kā svarīgākais konferences jautājums bija saprast, kas ir stratēģiskās plānošanas objekts un kāda ir šī objekta vēlama veiktspēja attiecībā pret mainīgu kontekstu, sabiedrību un indivīdu.

Reinholda Šmēlinga konference notiek kopš 2013. gada. Katru gadu organizatori cenšas akcentēt kādu aktuālo Rīgas arhitektūras un tā konteksta aspektu.

Rīgas pilsētas fizikālais stāvoklis un sociāla spēja to izmainīt rosināja domāt reģenerācija virzienā. Termins “Reģenerācija” Šmēlinga konferencē parādījās 2015. gadā, kad tika aktualizēts Vecrīgas reģenerācijas projekts. Jāņem vērā konteksts, kurš toreiz, septiņdesmito gadu nogalē motivēja pievērsties reģenerācijai — vēlme atgriezt dzīvību Vecrīgā, grausti un postoša satiksme caur Vecrīgu. Par reģenerācijas projektu tapa dokumentālā filma : ”Vecrīgas reģenerācijas projekts 1983”.   Mājoklis kā tēma skarta gan 2014., gan 2013. gadā. 2014. gada konferences galvenais secinājums bija kā netiek nodrošināta pašnoteikšanas un identifikācijas iespējas Rīgas dzīvokļu namu kvartālos, kuri Rīgā ir vairākumā. Pirmajā konferencē, kura notika 2013. gadā, tika veltīta pēckara mikrorajona problemātikai. Toreiz, tika akcentēta īpašumtiesību un lietojuma sadrumstalotība.

Šī gada konferences tēmas aktualitāti var izskaidrot ar Pilsētplānošanas un pilsētbūvniecības jomas krīzi—atšķirību starp stratēģijas ka lēmumu pieņemšanas ietvaru retoriku un reālo pilsētas attīstības politiku, kura tiek īstenota. Pēc iepriekšējas sistēmas sabrukuma veidojas ideju vakuums, kad reāli sabiedrība—netiek iesaistīta, plānošana apkalpo finansējuma apgūšanas projektus.

Konferences novērtējums salīdzinājumā ar iepriekšējām trijām konferencēm

2016. gada konferencei reģistrējas 180 cilvēki un apmeklēja 120 reģistrētie apmeklētāji. Pēc konferences tika veikta konferences apmeklētāju aptauja, kurā piedalījās 60 konferences apmeklētāji. Šāda aptauja tika veikta pēc katras Reinholda Šmēlinga konferences kopš 2013. gada.

Aptaujās tiek iekļauti seši jautājumi par šādiem konferences aspektiem:  1-konferences satura aktualitāte, 2-Konferences dienaskārtība, 3-Konferences moderatora snieguma novērtējums (vadītāju sniegums), 4-Konferences referentu snieguma novērtējums,  5-Konferences vietas novērtējums un 6-Konferences organizācijas novērtējums. Respondentiem tika dota iespēja novērtēt katru aspektu skalā no 1 (zems vērtējums) līdz pieci (augsts vērtējums).

No visiem kritērijiem, visaugstāk tika novērtēts konferences dienaskārtība, viszemāk—konferences norises vieta. Konferences satura aktualitātes novērtējums katru gadu pieaug, šogad sasniedzot visaugstāko novērtējumu—4,35 (2015. gadā 4,27; 2014. un 2013. gadā 4,13). Tas šogad ir viens no visaugstāk novērtētiem konferences kvalitātes radītājiem.  

Konferences dienaskārtības novērtējums arī sasniedza vēsturiski visaugstāko novērtējumu—4,42 (iepriekšējos gados— 4,21 un 4,22). Konferenci šogad veidoja četri tematiskie bloki–paneļi: 1-pilnvarošanas teorija; 2-Pašradīta attīstība; 3-Mikrorajona nākotnes; un 4–Pārliecināšana. Jāatzīst, kā komentāros apmeklētāji tomēr atzina par ne pārāk kvalitatīvi sagatavoto trešo konferences sadaļu.

Salīdzinot ar iepriekšējo konferences moderatora Igora Vatoļina novērtējumu , šī gada konferences moderatora Jāņa Ķīnasta darbs tika novērtēts krietni augstāk ar atzīmi 4,32 (iepriekšējā gadā —3,6). 2014. un 2013. gados konferenci vadīja vairāki moderatori, kuru kopīgais vērtējums bija attiecīgi 4,07 un 4,22. Subjektīvi spriežot, šī gada moderatoram sanāca labi sabalansēt referentu un publikas dalību konferences diskusiju paneļos.

Šogad, konferences referentu snieguma novērtējums sasniedza 4,23, kas ir visaugstākais novērtējums (2015. gadā—3,89, 2014. gadā — 4,10).  Jāatzīst, kā dominējošais vērtējums referentu sniegumam ir 4 (62,5%).

Viszemāko novērtējumu šogad no visiem radītajiem sasniedza konferences norises vieta kinoteātri Ksuns, sasniedzot atzīmi 3,77, kas ir daudz zemāka par pagājušā gada konferences norises vietu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kuru novērtēja ar atzīmi 4,29. Zemo vērtējumu var izskaidrot ar šaurām ieejas vestibila telpām, kuri radīja neērtības pēc konferences blokiem, cilvēkiem atstājos kinoteātra telpas uz kafijas pauzi.

Konferences organizācijas novērtējums šogad sasniedz atzīmi 4,4. 2015. un 2014. gadā tas bija 4,53, 2013. gadā—4,56. Ir vērts iespēju robežās pievērst uzmanību konferences organizācijas aspektiem, kuri šogad varēja izraisīt nepatīkamo pieredzi konferences norises laikā.

Papildus, respondenti tika aicināti nosaukt lektorus, kuri vislabāk patika kā arī sniegt informāciju par to, kādā veidā uzzinājuši par konferenci.

Visvairāk respondentiem patika Agņa Stibes (54%) un Jorge Lobosa sniegumi (34%) vismazāk—Sandras Jakušonokas referāti. Respondentiem bija iespēja izvēlēties vairākus referentus.

Respondentu vairākums par konferenci uzzināja no e-pasta uzaicinājuma (51,6%), kam seko facebook —39,1%, kā arī RPA “Rīgas pilsētas arhitekta birojs” mājas lapa 17,2%. Salīdzinot ar pagājušo gadu, pieauga to dalībnieku skaits, kuri par pasākumu ir uzzinājuši caur aģentūras facebook kontu.

Viedokļi par konferenci

Papildus aicinājumam novērtēt piecus konferences aspektus, respondenti tika aicināti atbildēt uz jautājumiem  1–Vai Jūs uzzinājāt ko jaunu 2016. gada R. Šmēlinga konferencē?; 2–Kas Jums nepatika 2016. gada R. Šmēlinga konferencē? 3–Par kādām citām tēmām Jūs ieteiktu mums rīkot konferences?; 4– Kādus lektorus Jūs ieteiktu nākamajā konference? un 5–sniegt citus ieteikumus.

Pirmajā kategorijā ir komentāri no respondentiem, kuri novērtēja konferences norisi no 1 līdz 3,9.  Pārsvarā, šiem konferences apmeklētājiem nepatika referātu “teorētisks” raksturs, dažu referentu stāstījuma negatīvas un “uzbrūkošas” iezīmes, kā arī dažiem šķita, kā konferences līmenis pielīdzināms neilgas studentu darbnīcas rezultātu prezentācijai. Šādi viedokļi sastāda aptuveni 25% no kopēja respondentu skaita.

Salīdzinoši labāk (4,0-4,1) novērtējuši konferences norisi atzīme to, kā konferences iespējams, pārāk daudz pārstāvēti  studenšu darbi, ārzemju piemēri kurus grūti ievest Latvijā, kā ari šķietams sekojošās rīcības trūkums pēc konferences. Šie respondenti nākamās konferencēs labprāt redzētu “nozares profesionāļus” un “amatpersonas”–lēmumu pieņēmējus. Šādi vērtējumi sastāda 13%.

Trešajā kategorijā ietilpst komentāri no respondentiem, kuri novērtēja konferenci visai pozitīvi, ar vidējo vērtējumu no 4,1 līdz 5. Šeit komentāri ir mazāk kritiski par konferences norisi, akcentējot to, kā izvēlētai tēmai derētu uzaicināt arī kādu iedzīvotāju pārstāvi nevis Kanādas ārkārtas vēstnieku, ka arī augstāk minētie komentāri. Par nākamajām konferencēm viens no interesantāk izsaknējošiem viedokļiem aicināja radīt apstākļus iedziļināšanai tēmā. Šādi viedokļi sastāda lielāku komentāru daļu — 62% no kopēja respondentu skaita.

Konferences satura kopsavilkums

Konferences programmu veidoja četras tematiskās sadaļas: 1–"pilnvarošanas teorija" 2–"pašradīta attīstība" 3–"mikrorajona nākotnes" 4–"pārliecināšana.

Pirmajā sadaļā “pilnvarošanas teorija” piedalījās pilsētbūvnieks no Nīderlandes Jurrians Arnolds un arhitekts no Čīles  Jorge Loboss. Jurrians sniedza ieskatu savā nesen uzsāktajā karjerā pēc studiju absolvēšanas Delftas Tehnoloģiju Universitātē. Referāts bija par pilnvarošanas vēsturi pilsētbūvnieciskās attīstības kontekstā divdesmitajā gadsimtā Nīderlandē. Jurrians secina, kā lai mūsdienās pilnvarotu iedzīvotājus attīstīt savu mājokļa vidi, ir jāsniedz pakalpojumi, sniedzot informatīvo atbalstu iedzīvotājiem kādā veidā ir iespējams uzlabot savu dzīvojamo vidi. Tas piemēram, varētu būt informācija un projekti esošām dzīvokļu namu sērijām energoefektīvai renovācijai un publisko telpu rekonstrukcijai.  Jorge savā izaicinošā priekšnesumā parādīja, kā arhitekti, būdami mākslinieki, atpaliek no aktuālajiem estētiskiem strāvojumiem, kuri ir vērsti uz mākslas sociāli iekļaujošo misiju. Abi divi pirmās sadaļas runātāji kā termins “pilnvarošana” mūsdienu pilsētu attīstības procesā ir jāsaprot kā kop-radīšana.

Otrajā sadaļā “pašradīta attīstība” piedalījās sabiedrības iesaistes speciāliste Karolina Drabik no Kanādas; sabiedriskā aktīviste, bioloģe un LU ĢZZF telpiskās attīstības studente Justīne Panteļejeva un biedrības “Bolderājas grupa” vadītāja  Sandra Jakušonoka. Karolina būdama sabiedrības iesaistes starptautiskas organizācijas biedrene, iepazīstināja par starptautisku sabiedrības iesaistes ētikas kodeksu. Karolīnas galvenais vēstījums bija tas, kā kvalitatīvai sabiedrības iesaistei ir vajadzīgi pamatīgi materiāli un laika resursi, un, kā dalībnieku iesaiste ir attīstības projektu virzītāju interesēs—ja uz sabiedrisko apspriešanu neierodas pietiekoši daudz iedzīvotāju, tas ir projekta virzītāju nevis iesaistāmas sabiedrības problēma. Neierašanas nenozīmē piekrišanu.   Justīne prezentējot projektu “Youth Manual for Green Space” apgalvoja, kā lai padarītu pilsētas spējīgākas pielāgoties, jāpievērš uzmanība jauniešiem jo tie jau ir spējīgi pielāgoties tiem apstākļiem, kuri tiem ir doti. Iespējams, “spējīgas” pilsētas ir atbilstošs tulkojums priekš “resilient cities”. Sandras stāsts bija par Daugavgrīvas cietoksni, kuru papildināja festivāla “Komēta” veidotājs Dāvis Kaņepe.

Trešajā sadaļā “Mikrorajona nākotnes” piedalījās arhitekts Dīns Alans Simsons, arhitektes Tamāra Kalantajevska un Luīze Hagelberga, un arhitekta Līva Kreislere. Šī sadaļa tika veltīta Dānijas Karaliskā mākslas akadēmijas Arhitektūras skolas nodaļas “Urbānisms un sociālas pārmaiņas” studentu darbiem. Dīns sniedza vispārējo ieskatu studentu darbiem, kuri no 26. oktobra līdz 11. novembrim tika izstādīti Rīgas Rātsnamā. Tamāra un viņas kolēģe Luīze prezentēja projektu, kurā autores no vienas puses pētīja rūpniecības zonu un Rīgas mikrorajonu telpiskās un sociālās saites, gan iespēju atkal izmantot bijušās rūpnīcas “Kvadrāts” kā telpu aktivitātēm blakusesošo mikrorajonu iedzīvotājiem aktivitātēm, kuras nevar notikt padomju laiku šaurajos dzīvokļos. Līvas prezentētais projekts paredz pieeju Rīgas Vēsturiska centra kvartālu atdzīvināšanai izmantojot tukšo namu potenciālu un mūsdienīgus sociālus izaicinājumus.

Ceturtajā sadaļā “pārliecināšana” piedalījās arhitekts, pilsētvides un sociālo tīklu aktīvists Oto Ozols un sociālais inženieris, datorzinātņu un mēdiju pētnieks Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūtā Dr. Agnis Stībe. Oto jau gadu uztur sociālos tīklos diskusiju par Rīgas ielas telpas izmantošanu. Būdams arhitekts, Oto veido ilustrācijas tam, kādā veidā viņaprāt var izmantot Rīgas ielas telpu lai tajā labāk sajustos arī lēnās satiksmes dalībnieki. Agnis bija 2016. gada konferences galvenais referents. Pētnieks no lielākas ASV tehnoloģiju pētniecības universitātes paradīja veidus, kā mūsdienu tehnoloģijas kopā ar sociālas psiholoģijas zinātni var iedrošināt mainīt to, dēļ kā mūsdienu pilsētās ir tādas, kādas tas ir—cilvēku vērtības, attieksmi un uzvedību.

Atbildes uz galveno konferences jautājumu

2016. gada konferences referātos var meklēt atbildes uz uzsaukumā formulēto jautājumu: kas ir stratēģiskās plānošanas objekts un kādi ir šī objekta vēlama veiktspēja attiecībā pret mainīgu kontekstu, sabiedrību un indivīdu. Jautājuma formulējums ir vispārīgs, konferencē meklējam konceptuālus instrumentus lai pārvarētu stīvumu, neizpratni un frustrāciju domājot par laikmetīgo pilsētas attīstības procesu.

Pirmkārt, stratēģiskā plānošana ir par pārmaiņām. Sandras Jakušonokas un Dāvja Kaņepes referātā meklēt atbildes uz jautājumu: “Kā iesākt pārmaiņas, un vai alternatīva …  ir vispār iespējama?” Alternatīva lielām kapitālam kā attīstības procesa garantam. Alternatīva patērētāju kultūrai. Kā veidot kopienu, pieņemot lēmumu par alternatīvām vērtībām?

Otrkārt, stratēģiska plānošana ir par attieksmi pret vidi un sociālo uzvedību tajā. Attieksmi var mainīt.  Dāņu arhitektūras studentu projekti ieskicē jaunu masveida mājokļa būvniecības manifestu, novēršot šoreiz nevis pārmērības, bet nepiemērotību un morālo novecošanos. Projekti dod labu piemēru tam, kādā veidā pārvarēt stigmu, domājot par Pēckara dzīvokļu namu kvartāliem.

Treškārt, attiecības. Tukšo telpu potenciāls atklāts gan visās Rīgas struktūras mērogā, gan ēkas mērogā. Rīgas pēckara dzīvokļu namu kvartāliem ir parauta saite ar to nodarbinātības bāzi—rūpnieciskiem rajoniem. Šī trūkstoša saite un iespējas to atkal nodibināt ir tēmas stratēģiskai plānošanai, kuras vērts attīstīt nākotnē. Tukšo namu potenciāls Rīgas centrā ir skatāms sociālo izaicinājumu kontekstā, kad sabiedrība strauji noveco un sarūk. Tukšo namu izmantošana pieejamai dzīvošanai paredzot gan sociālo, gan dzīvojamo, gan nodarbinātības izmantošanu, ir otrā tēma, kura noteikti varētu būt stratēģiskās plānošanas objekts.

Secinājumi un ieteikumi nākamajām konferencēm

1–Konferencē arī turpmāk piedalīsies un tiks aicināti projektēšanas un plānošanas studenti. Turpmāk ieteicams Sagatavot Studentus Konferences Priekšnesumam. Ir nepieciešams nodrošināt mentorus  studentiem lai sagatavotos prezentācijai. Studenti konsultējās par labākiem veidiem, kā prezentēt savas idejas. Studentu darbos ir kvalitātes, kuras nav profesionāļu darbos. Profesionāļiem vajag pierādīt savu profesionālismu un efektīvus risinājumus ļoti ierobežotajā  un noteiktajā kontekstā; studenti savukārt rada risinājumu lauku problēmu laukam. Studenti izvairās no profesionālisma, bet jādod iespēja tiem prezentēt savus meklējumus plašākai, tostarp arī profesionālai auditorijai.

2–Mēģināt palielināt auditoriju, vairot konferences reputāciju un atpazīstamību. Tādā veida iespējams, būs iespējams padarīt Reinholda Šmēlinga konferenci kā platformu lēmumu pieņēmējiem.

3–Runājot par nākamo konferences satura “teorētisko” vai “praktisko” novirzi, manuprāt, ir jāfokusējas uz vēstījumu, kurš varētu tikt citēts vai atkārtots citur, vairāk uzmanības pievērst tam, lai konferences tēzes būtu no vienas puses provokatīvas un no otras—kodolīgi atspoguļotu aktuālus izaicinājumus Rīgas arhitektūrā. Reinholda Šmēlinga konference ir vairāk kā sabiedrības viedokļa atspoguļojums, konferences saturam būtu būtiski jāietekmē sabiedrības priekšstatus par esošo un vēlamo Rīgas arhitektūrā.