Jaunais “Merks” Viesturdārza kvartāls Rūpniecības ielā 25 atrodas Rīgas vēsturiskā centra teritorijā. Tas ar brīvstāvošu perimetrālo apbūvi tiecas savākt vēsturiskā centra perifērijā izirstošo apbūves struktūru, kvartālā integrējot esošo padomju laika biroju ēku. Šis ir pirmais no trīs plānotajiem kvartāliem, kas veidos Rīgas vēsturiskajam centram mūsdienīgu turpinājumu ar daudzveidīgu, pieejamu un ziemeļnieciski izturētu mājokļu arhitektūru.

Kopējā kvartālu attīstības koncepcijā saglabāta iepriekšējā konkursā uzvarējušā vācu uzņēmuma “Schaller Architekten” ideja veidot iekšējo ielu kā zaļo koridoru, kurš savieno visus kvartālus ar Viesturdārzu, tādējādi palielinot kvartāla novietnes pievienoto vērtību un veicinot tā pieejamību. Šajā kvartālā realizētajam ielas sākumam pieslēdzas plašs, funkcionāls iekšpagalms, kurš brīvi pieejams gan pašiem iedzīvotājiem, gan viesiem, kā arī jaunveidojamā iela, kuras risinājumi līdzīgi kā pagalmam veidoti, lai tā būtu maksimāli izmantojama.

Ēku arhitektūras kvalitāti nosaka formu valodas vienkāršība un lakoniskais materiālu lietojums, kurš kontekstā ar padomju laika ēkas apdari veidots no saliekamā dzelzsbetona, izmantojot gan tonēšanas, gan matricas un akmentiņu radīta reljefa iespējas. Vienīgi pilsētas tipa rindu māju apdare veidota ar ķieģeļu flīzēm, bet lakoniskā formu valoda un fasāžu kompozīcija arī tās ļauj uztvert kā askētiski izturētā kvartāla daļu, kurā nav nekā lieka. Lai arī izbūvētajā kvartālā ēka ir viena, apjomu kompozīcija un fasāžu arhitektūra uzirdina to un rada iespaidu par vairāku niansēs atšķirīgu ēku kompleksu. Tāds paņēmiens plaši tiek izmantots jaunajos dzīvojamos rajonos Eiropā, bet Latvijā šis pašlaik ir pārliecinošākais piemērs.

Tā kā šobrīd jau ir sākta nākamā kvartāla būvniecība, ieteikums pasūtītājam ir izvēlēties arhitektūrai atbilstošāku interjera dizaina autoru vai uzticēt to pašiem arhitektiem, jo, šķērsojot slieksni uz kāpņu telpu, izturētā arhitektūras formu un materiālu vienkāršība diemžēl pazūd.

Pozitīvi arī vērtējams, ka kvartālā iekļauti dažādi dzīvokļu tipi tādējādi sekmējot sociāli daudzveidīgu pilsētas attīstību; to starpā ir pilsētas tipa rindu mājas (town houses), kas ir inovācija Rīgas dzīvojamā apbūvē. Lai arī dzīvokļi ir ļoti kompakti un vietām plānojumā redzami kompromisi, tā ir mūsdienu samazināšanās tendence pilsētās, kur dzīvokļi ir dārgi, tāpēc lietderīgi jāizmanto katrs kvadrātmetrs. Var uzskatīt, ka risinājumi ir atbilstoši pieprasījumam, jo projekts ir gandrīz pilnībā izpārdots.

Cilvēks dzīvo mājā, māja dārzā. Tā arī var būt ilgtspējības formula, kas ir realizēta unikālā veidā HOFT daudzdzīvokļu ēkas pārbūvē un jaunbūvē. Ja viesnīcas vizītkarte ir omlete, tad šī projekta vizītkartes ir zaļais dzīvesveids, smarža un skaņa. Tieši smarža un skaņa, manuprāt, uzrunā visvairāk. Jau tikko atver kāpņu telpas portāla durvis, tā patīkami pārsteidz un noskaņo labvēlīgi.

HOFT – zaļā dzīvesveida, cieņas pret pilsētas vēsturi un mūsdienu arhitektūras trīsvienība. Mājas centrālajā fasādē un pagalmā uz terasēm un papildu konstrukcijām, izmantojot speciālu stiprinājumu sistēmu, atšķirīgos līmeņos izvietoti skuju koki, ciedri, kalnu priedes, dažāda veida bonsai kociņi, tā veidojot privātu dārzu mājas iedzīvotājiem – zaļā oāze pašā pilsētas centrā.

Projektā HOFT apvienojas vēsturiskā arhitektūra, daba, tehnoloģijas un māksla. Noteikti ilgtspējīgs koncepts ar pieaugošu vērtību teicamā izpildījumā.

Ēka atrodas blīvi apdzīvotā un apbūvētā pilsētas vēsturiskā centra daļā, tāpēc tā nemaz nav tik viegli pamanāma un ielas līmenī tai viegli paiet garām. Līdz ar to, manuprāt, ēkas tēlu vairāk veido tieši detaļu un sajūtu gamma, kas uzvēdī, ieejot iekšpagalmā un pašā ēkā.

Galvenā sajūta, esot iekštelpās un skatoties pa logiem, tomēr ir dabas klātbūtne – zaļums. Tas nav pārspīlēts un apjomīgs, tas ir piezemēts un kontrolēts, īpašu noskaņu un stāstu rada bonsai tipa priedes. Tas ir tāds pilsētai raksturīgs zaļums – kontrolēts, cilvēka veidots. Un lielākajai daļai dzīvokļu šo dabas klātbūtni rada logu gleznas, ja tā varētu nosaukt: vai nu tās ir bonsai tipa priedes, vai arī zaļais lielo koku lapojums. Pret Strēlnieku ielu vērstajiem logiem ir ļoti izteiksmīgs un vērtīgs skats uz apkārtējo ēku jūgendstila fasādēm, kas īpaši izceļas un ir labi apskatāmas no augšējo stāvu dzīvokļiem. Ainava, kas redzama pa logu, tomēr dod ļoti lielu vērtību dzīves videi.

Diskutabla varētu būt balkonu sistēma, kas, paverot plašos skatus uz apkārtni, vienlaikus paver arī ļoti plašus skatus vienam kaimiņam uz otru.

Projekta kopējais risinājums ir izteiksmīgs. Izveidoti kompozicionāli vienojoši elementi un risinājumi, kas, spēlējoties dažādos mērogos un veidos, izvijas cauri visai ēkai un ārtelpai. Robustais kvadrātveida izvirzījumu raksts ir tāds kā zigzags, kas spēlējas balkonu izvirzījumos un fasādes apdares flīzēs, pagalma bruģa rakstos un bonsai koku novietojumā. Un, ja mazliet uzmanīgāk pavēro, šis princips saskatāms arī pašos bonsai kokos. Un tas kopumā veido vietas izjūtu, identitāti.

Dzīvojamā ēka ir telpisks komplekss, kas sastāv no atjaunotas eklektisma stila ēkas Strēlnieku ielā un jauna ēkas spārna, kas uzcelts zemesgabala dziļumā. Vēsturiskā trīsstāvu ēka paaugstināta par diviem stāviem, harmonizējot Strēlnieku ielas apbūves frontes pilsētbūvniecisko veidolu. Zem zemesgabala lielākās daļas izbūvēta ērta divlīmeņu autostāvvieta. Liela uzmanība veltīta zemesgabala apzaļumojumam, saglabājot visus vērtīgos kokus un izveidojot jaunu dekoratīvo stādījumu sistēmu. Tajā ietilpst arī miniatūri skujkoki speciālos balkonos, kas ar īpašu stiprinājumu sistēmu izkārtoti visās jaunajās fasādēs.

Vēsturiskajā ēkā pēc iespējas saglabātas kultūrvēsturiskās apdares detaļas, bet veiktas telpiskas transformācijas, nodrošinot mūsdienu prasībām atbilstošu vides pieejamību. Izbūvēti lieli, ērti izplānoti, labi aprīkoti un komfortabli dzīvokļi. Radīta kvalitatīva dzīves vide, kurai papildu vērtību piešķir augstvērtīga iekštelpu un fasāžu apdare, piemēram, mākslinieciski pārdomāts reljefs dabiska akmens plākšņu apšuvums.

Ilgtspējīgas būvniecības 3 vaļi ir vide, cilvēki un ekonomika – planet, profit, people. Šie trīs ir pamats ilgtspējīgai funkcionalitātei, būšanai – pastāvēšanai. Šajā projektā visi minētie faktori lieliski ir realizējušies vienviet. Z Towers funkcionāli piedāvā vietu un telpu gan darbam (dienvidu tornis ir paredzēts birojiem), gan atpūtai (ziemeļu tornis ir paredzēts dzīvošanai ilgākam vai īsākam laikam). Abas funkcijas ir sinerģiskā saistībā – pietiekami tuvu un arī pietiekami tālu. Lielisks mikroklimats: svaigs gaiss, klusums un dinamika, atpūta un darbs, serviss un drošība ir vienviet.

Trīs unikālas lietas, ko es gribu izcelt:

- pirmkārt, Z Towers ir augstākā un reizē dziļākā biroju/daudzdzīvokļu būve Baltijā;

- otrkārt, katram ofisam un dzīvoklim ir ne tikai lielisks skats, bet arī atverams logs ventilācijai;

- treškārt, drošība – jo šāda tipa augstceltnēm ir īpašas prasības: ugunsdrošībā, akustikā, enerģijas nodrošinājumā utt. Piemēram, Z Towers ir lielākais dīzeļa ģenerators Latvijā. Īpaši uzrunā multifunkcionalitāte, kurai piemīt nākotnes dimensija.

Varu droši apgalvot, ka Z Towers ģenerē jaunas sajūtas – enerģiju, kas citādi rodas, esot kalnos, atrodoties kāda eksotiskā zemē, guļot siena gubā vai uzturoties pārpildītā sporta arēnā. Lielisks ilgtspējības risinājums un kamertonis modernām dzīvojamām ēkām.

Komplekss plaši pazīstams ar Baltijā augstāko ēku (130 m) – plānā cilindrisko torni, kurā atrodas biroji. Otrā, diametrā mazākajā un nedaudz zemākajā, cilindriskajā tornī iekārtoti dzīvokļi. Komplekss ietver arī vairākas atjaunotas kultūrvēsturiski vērtīgas mazstāvu ēkas Daugavgrīvas ielā un publisko telpu apjomu starp abiem torņiem. Šajā apjomā atrodas galvenā ieeja kompleksā, kur ap efektīgu, emocionāli iespaidīgu lieltelpu integrēti vairāki restorāni, veikali un veselības kopšanas iestādes ar peldbaseinu. Zem kompleksa četros pazemes līmeņos izvietotas plašas autostāvvietas, kuru augšējais līmenis pieejams publiskai lietošanai.

Augstceltnes zināmā mērā ir pārbūve, jo to plānojums ievērojami atšķiras no sākotnējā projekta, kas turklāt saista uzmanību ar vismaz diskutablu mākslinieciski telpisko kompozīciju (torņu diametru un augstumu savstarpējās attiecības). Dzīvokļiem ļoti nepateicīgajā ēkas konfigurācijā izdevies ierakstīt ērti izplānotus un komfortablus dzīvokļus ar plašām priekštelpām, palīgtelpām un kvalitatīvu iebūvēto aprīkojumu, tostarp pietiekami daudziem iebūvētajiem skapjiem. Visa kompleksa arhitektūra izceļas ar augstu profesionalitāti un nevainojamu detaļu kultūru.

Var uzskatīt, ka šo ēku būvniecība startēja jau 2005. gadā, kad tika uzsākti pirmie rakšanas darbi. Šāds objekts gan lieluma, gan ilguma ziņā (cēla 15 gadus) faktiski ir vienīgais visā Latvijā un Baltijā. Visu būvniecības laiku ir notikušas dažādas pārmaiņas, un tikai pēdējos gados pasūtītājs apstājās pie viena koncepta, kur šobrīd divos torņos un tos savienojošajā zonā ir dzīvojamā funkcija, pilna servisa biroji un 628 autostāvvietas. Tāpat arī nosvērās par objekta pamatfunkcijām – pakalpojumi un atpūta, tādas kā konferenču centrs, pasākumu vieta, kafejnīcas un restorāni, fitnesa centrs un spa, āra terases, parks ar bērnu rotaļlaukumu, skaistumkopšanas salons u.c. Var teikt, ka tā ir pilsēta pilsētā.

Tehniski sarežģīts un finansiāli ekskluzīvs objekts. Četri pazemes stāvi, 31 stāvs virszemē (vienam no torņiem), torņu augstums – 126 un 118 metri, apjomīgas un kompleksas inženiersistēmas – tas viss nepārprotami norāda uz vienu no sarežģītākajiem būvobjektiem Latvijā.

Ilgajā būvniecības gaitā, kura vairākas reizes tika arī apturēta, ir mainījušies arī procesa dalībnieki – būvuzņēmēji, apakšuzņēmēji, būvuzraugi un projektētāji. Sāka būvdarbus galvenais būvuzņēmējs “Strabag”, bet pēdējais, kurš veica lielāko apjomu, bija “Merks”, taču dažādās celtniecības stadijās bija arī citi. Problēmas bija jārisina visos būvniecības posmos, sākot ar infiltrācijas un hidroizolācijas jautājumu risināšanu pazemē un beidzot ar inženiertehnisko risinājumu izmaiņām sakarā ar objekta funkciju un fasāžu sistēmu izmaiņām un attiecīgi pārstrādājamiem detalizētajiem darba rasējumiem. Šobrīd redzamo cilindriskās fasādes trīsdimensiālo veidolu projektējis pasaulslavenais arhitekts Helmuts Jāns, un tas atšķiras no sākotnējās arhitektu biroja “F.L. Tadao & Lukševics” ieceres.

Noteikti jāpiemin Latvijas būvinženieru biroji – būvkonstrukciju projektētājs SIA “IG Kurbads”, kā arī ekspertīzes veicēji dažādās stadijās – SIA “Būvinženieru konsultāciju birojs”, SIA “LBS Konsultants”, SIA “CMB”, kas palīdzēja un nodrošināja konstruktīvi droša objekta uzbūvēšanu.

Mazliet jāpievēršas konstruktīvajiem elementiem. Pazeme sākas ar rievsienām un urbpāļiem. Karkasa elementi ir monolītā dzelzsbetona kolonnas, rīģeļi, sijas un pārsegumi. Liftu šahtas ir daļa no abu torņu kodoliem, tās veido gan ēku konstruktīvās kodola sienas, gan arī daļēji izbūvētās starpsienas. Abu torņu centrālajā daļā izbūvētie nesošie dzelzsbetona kodoli uzņem lielāko daļu vēja slodžu un nodrošina augstceltņu konstrukciju noturību. Ārējās vertikālās norobežojošās konstrukcijas galvenokārt veido stiklota fasāžu konstrukcija. Fasādes konstrukcijas tipisko stiprināšanas mezglu veido tērauda loksne, kas ar ķīļenkuriem ir enkurota starpstāvu pārsegumu konstrukcijās. Pie fasādes nesošajiem profiliem ir stiprinātas tērauda detaļas, kas ir aizāķētas tērauda loksnē, kura savukārt ir enkurota pārsegumā. Ēkas podiuma daļā 1., 2. un 3. stāvā ir izbūvēti dzelzsbetona pārsegumi, kas balstīti uz tērauda siju režģiem. Jumta stāva pārseguma galvenie vertikālie nesošie elementi ir tērauda kolonnas un dzelzsbetona sienas. Jumta nesošo konstrukciju veido dzelzsbetona plātne ar dzelzsbetona rīģeļiem un nesošām tērauda karkasa sijām.

Ēku apjoms un risinājumu daudzveidība būvinženieriem izvirzīja sarežģītus uzdevumus: pareizi novērtēt karkasa aprēķinu shēmas; izrēķināt slodzes un iedarbes, piepūles karkasa elementos, dzelzsbetona konstrukcijās; aprēķināt pazemes būvkonstrukciju nestspēju un to atbilstību ēkas virszemes daļas slodzēm, lai būvprojekts un tā risinājumi kopumā atbilstu būvnormatīviem un standartiem. Noteikti izaicinājums būvniekiem un projektētājiem bija arī būvdarbi un ar tiem saistītie pasākumi, lai ēku neizstumtu gruntsūdens spiediens un lai to kompensētu, būvējot gan pazemi, gan arī virszemes konstrukcijas.

Lai torņiem daudzreiz ilgāks mūžs par būvniecības gadiem, bet to akcenti Daugavas kreisā krasta siluetā, kā arī dzīves cikls atstāj tikai pozitīvu iespaidu uz Rīgu un Latvijas tēlu kopumā.

Ejot pa Miera ielu, ne katrs pamanīs, ka uz Miera un Palīdzības ielas stūra būtu kas mainījies. Varbūt kāds pamanīs Olgas Šilovas kinētisko skulptūru “Šūpoles”, varbūt kāds sakopto priekšdārzu. Vēl kāds, iespējams, ievēros jauno ažūro koka sienu pagalmā no Palīdzības ielas puses. Un tā arī ir šī pārbūves projekta burvība un lielais sasniegums, ka šķietami nemanāmi ir paveikts ļoti daudz, pat starptautiskā līmenī unikāla ēkas pacelšana un izlīmeņošana.

Ieejot šajā Aleksandra Klinklāva 1931. gadā projektētajā funkcionālisma ēkā, mūs uzreiz ieskauj ar bērza saplākšņa paneļu apdari veidotā ieejas halle. Tā ieskauj gan ar savu materialitāti, gan telpisko veidolu – ēkas tapšanas laikā aktuālo plūdlīniju kāpnēm un to panelēto margu. Plānā tikai divi noapaļoti stūri, bet cik daudz tas dod telpai! Jāatzīmē, ka šī ir autentiskā paneļu apdare, kas saglabāta un restaurēta. Šajā sakarā uzteicama visas ēkas logu, to furnitūras, radiatoru un citu detaļu saglabāšana un restaurācija. Vēlos to uzteikt un akcentēt kā labu piemēru un vielu pārdomām ēku atjaunošanas procesā iesaistītajiem – gan profesionāļiem, gan neprofesionāļiem. Funkcionālisma laika ēkas un to būvdetaļas bieži vien ir tehniski labi saglabājušās, un atliek tikai pievienot izpratni, spēju novērtēt šo askētisko estētiku un vēlēšanos ieguldīt līdzekļus esošā atjaunošanā, nevis jauna izgatavošanā. “Roche” biroja ēka pierāda, ka šādā veidā ir iespējams gan sasniegt augstu biroja vides kvalitāti, gan ļaut tālāk dzīvot un kalpot kultūrvēsturiskajam mantojumam.

Dodoties tālāk iekšā, ir redzams un jūtams, ka pārbūves autori nav mēģinājuši sacensties ar sākotnējo ēkas autoru veikumu. Jaunpienesumi ir racionāli, funkcionāli pamatoti un cieņpilni papildina sākotnējo estētiku. No jauna veidotie gana plašie atvērumi pārsegumos gan publiskajā zonā starp pirmo un otro stāvu, gan biroja darbinieku telpās starp otro un trešo stāvu rada atvērtības, plašuma izjūtu, lieliski papildus piepilda telpas ar dabīgo gaismu. Gluži kā divi noapaļotie stūri ieejas hallē, tā pārbūves risinājumos ieviestās atsevišķās plūdlīnijas (jaunās baltās kāpnes) un noapaļojumi detaļās (labiekārtojuma elementos – soliņos, velo novietnes statīvos, apstādījumu dobēs un kastēs) ir izsvērtā daudzumā, neuzbāzīgi saglabājot līdzsvaru ar kopumā dominējošo ortogonalitāti. Kā jau izsaka pats vārds “funkcionālisms” – izvēles par labu kādai formai ir izdarītas pamatoti funkcijai. Šādā vidē rodas izjūta – šis ir tas, kā tam ir jābūt!

Neiedziļinoties detaļās, prieks redzēt ilgtspējīgus, pārdomātus un korektus inženierkomunikāciju risinājumus, labiekārtojumu un augu izvēli.

Īpaši nozīmīgs un ēkas tālāko likteni izšķirošs aspekts bija tās ievērojamā asimetriskā nosēšanās. Detalizētu informāciju par tās pacelšanu, vienā stūrī izlīmeņojot 59 cm, par pamatu plātnē ieurbtajiem 339 pāļiem un par šī brīnuma paveicējiem “Novatek” kompāniju no Veronas interesenti atradīs paši, bet šeit vēlos uzsvērt arhitekta Gata Didrihsona uzstājību šāda būvkonstrukciju risinājuma un realizācijas iespēju atrašanā. Ja arhitekta uzstājība un entuziasms būtu izpalicis, visticamāk, ēka būtu piedzīvojusi neiedomājami drastiskākus pārveidojumus, zaudējusi ielas fasāžu būvkeramikas plātņu apdari vai pat piedzīvojusi visas ēkas demontāžu.

Pat ilgāku laiku pēc šīs ēkas apmeklēšanas nepamet gluži vai trīsas radoša izjūta, ka ar šo pārbūvi, kas izklausās gauži tehnisks vārds, ir izdevies sasniegt ko tādu, kas vieno gan medicīnu, gan arhitektūru, gan būtībā jebkuru citu jēgpilnu jomu. Tā ir holistiska pieeja. Gluži kā medicīna tiecas skatīt cilvēku kā vienotu veselumu gan ar tā fizisko ķermeni, gan psihoemocionālo, gan garīgo būtību, tā arī arhitektūra uz to tiecas, veidojot vidi mums apkārt. Šajā gadījumā tas ir izdevies, un Rīga ir saņēmusi īpašu dāvanu.

Pēdējos gados mēs arvien biežāk dzirdam stāstus par Miera ielas atdzīvošanos. Pārvietojoties pa to, vienmēr skatiens apstājas pie Palīdzības ielas stūra, kur pretī fabrikai “Laima” ar nelielu atkāpi no iedibinātās būvlaides atrodas Aleksandra Klinklāva projektētā (1931–1933) taisnstūra būvapjoma, modernisma stila biroju ēka ar ražošanas telpām.

Ēkas novietojums ar arhitektoniski pieskaņotu žogu uz būvlaides un priekšdārza zonu ir netipisks ielu stūra akcenta veidošanas princips Rīgas vēsturiskā centra apbūvē. Klinklāva lietotais arhitektoniskais paņēmiens gan atdzīvina ielas ainavu, gan akcentē ēku un tās galveno ieeju uz pārējās apbūves fona.

Var teikt, ka Šveices veselības aprūpes kompānijas “Roche” biroja ēka Miera ielā 25 ir dzimusi laimes krekliņā. Tā ir veiksmīgi atgriezusies pie sava vēsturiskā, ļoti ieinteresētā un rūpīgā īpašnieka, saglabājusi sākotnējo izskatu ar attīrītām, perfektā stāvoklī esošām oriģinālajām Vācijā ražotām būvkeramikas apdares plātnēm, un arhitektu un būvnieku komandas ambiciozās un vienlaicīgi iejūtīgās, augsti profesionālās darbības rezultātā ieguvusi mūsdienīgu, ļoti smalki un niansēti veiktu iekštelpu un ārtelpas pārveidi.

Jau ieejot pa vārtiem, sajūtams ēkas īpašais gars un harmonija, kas valda gan iekštelpās, gan ārtelpā. Šeit vērojams, kā Klinklāva racionālisms savienojumā ar perfektām proporcijām, stila izjūtu un ļoti augstu būvkultūru ticis iejūtīgi atjaunots un papildināts, nezaudējot kopējo ēkas noskaņu. Īpašu uzmanību piesaista atjaunotā vēsturiskā ieejas halle ar plūdlīnijas formas kāpnēm un bērza saplākšņa apdari, jaunās īpašās konstrukcijas loka kāpnes, kas savieno otro stāvu ar plašo jumta stāvu un jumta terasi, un koka akustiskie paneļi konferenču telpā. Pārsteidz un iepriecina uzmanīgi veiktās izmaiņas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu mūsdienu prasībām atbilstošu biroja komforta līmeni. Piemēram, jumta kores paaugstināšana, kas nodrošina optimālu iekštelpas augstumu un jumta terases izbūvi, taču nerada vizuālas izmaiņas ēkas eksterjerā un ielas ainavā, kā arī lifta izbūve vides pieejamības nodrošināšanai un adiabātiskās vēdināšanas sistēmas uzstādīšana.

Neviltotu sajūsmu raisa Ziemeļitālijas uzņēmuma “Novatek” veiktā ēkas pacelšana, kura rezultātā iegrimušais dzelzsbetona pamatu plātnes stūris pacelts par 59 cm un atgriezts sākotnējā līmenī, nesabojājot nevienu oriģinālo fasādes apdares plātni.

Priekšdārza un pagalma racionālais labiekārtojums ar stādījumiem ir veiksmīgs ēkas koptēla papildinājums. Priekšdārza vienkāršie, ekoloģiski pamatotie, ģeometriskie stādījumi ar individuāla dizaina labiekārtojuma elementiem atpūtas vietā un Olgas Šilovas skulptūru “Šūpoles” veido estētisku harmoniju. Izmantoti arī ainavu arhitektūras paņēmieni – seguma dalījums (zviedru bruģis un īpašas formas betona bruģis) un stādījumi (špaleru koki un estētiski vienkāršā koka režģa apvienotā atkritumu konteineru nojumes un kaimiņu ugunsmūra aizsegkonstrukcija – vīteņaugu režģis, kas drīz kļūs par zaļo sienu), un tādējādi ir izdevies nedaudz mazināt autostāvvietas cietā seguma nomācošo ietekmi uz pagalma telpu un radīt patīkamu darbinieku atpūtas vietu pagalmā.

Ļoti reti sastopami tādi objekti, kur iekštelpa ir saskaņā ar ārtelpu un vēsturiskais ir saskaņā ar mūsdienīgo, kur viss viens otru harmoniski papildina.

Ēka ir ievērojams 20. gadsimta trīsdesmito gadu modernās kustības arhitektūras paraugs, kas laika gaitā bija ievērojami nolietots un deformējies. Veicot atjaunošanu, ar inovatīviem inženiertehniskiem paņēmieniem līmeniski iztaisnota vienā stūrī nosēdusies pamatu plātne, ēkas pacelšanā saglabājot visu autentisko ārsienu apdari, kas veidota no keramikas plātnēm. Visi iekštelpu apdares autentiskie elementi un detaļas rūpīgi restaurētas. Ēkas daļās, kurās nebija vērtīgas vēsturiskās substances, iekārtotas mūsdienīgas darba telpas, kuras pirmajā un otrajā stāvā integrētas ap jaunu ātrija tipa lieltelpu. Nedaudz paaugstinot jumta kori, izveidots jauns jumta stāvs ar ērtām darbinieku atpūtas telpām. Uz tām ved arhitektoniski un būvtehniski meistarīgi izveidotas vītņu kāpnes. Eleganti labiekārtots pagalms.

Celtne ir veiksmīgs kultūrvēsturiskā mantojuma reģenerācijas, kā arī vēsturisko vērtību un mūsdienu prasībām atbilstošu funkcionāli telpisko risinājumu integrācijas paraugs, kas īstenots ar unikāliem inženiertehniskajiem risinājumiem.

Trīs stāvu biroja ēkas jaunbūvē atrodas BIOR Zivju resursu pētniecības departaments un citu institūta struktūrvienību pētnieku jaunās darba vietas. Ēka projektēta un uzbūvēta kā trīsstāvīgs būvapjoms, kas ar vienstāva apjomu pievienots esošajai administratīvajai ēkai. Pirmajā stāvā izvietotas laboratorijas un noliktavas, bibliotēka un vestibils ar atklātajām kāpnēm uz otro stāvu. Otrajā un trešajā stāvā atrodas biroju, darbinieku atpūtas un zināšanu pārneses telpas, kā arī palīgtelpas.

Par Latvijai inovatīvu risinājumu būvniecībā var uzskatīt oriģinālo fasādes apšuvumu. Tas ir uz metāla rāmja iestiepts apdrukāts stiklašķiedras siets. Materiāls ir rūpnieciski apgleznots atbilstoši projektētāju iecerei un pēc tam attiecīgi samontēts jau objektā. Fasādes izskata koncepts – zinātnes misija ir, pētot dabu un tās likumsakarības, radīt jaunus veidus, kā atklāt un saglabāt dabā slēptās vērtības. Fasādes audums aizsargā ēku no tiešiem saules stariem, no sakaršanas vasarā, bet gaisa starpkārta, strādājot kā siltumizolācijas komponente starp ēku un audumu, daļēji aiztur aukstumu ziemā. Arī no apsaimniekošanas viedokļa svarīgi, ka fasādes elementi ir viegli mazgājami ar nelielu ūdens strūklu, bet nepieciešamības gadījumā arī nomaināmi pa segmentiem atbilstoši auduma karkasa dalījumam.

Logailu vietās fasādes sistēmā ir iestrādāti horizontāli divdaļīgi slēģi, ar kuriem var panākt kontrolētu telpu apgaismojumu, pēc nepieciešamības vadot tiešo jeb spilgto atmosfēras apgaismojumu darba laikā. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka izdevies nodrošināt kvalitatīvu akustiku – komplekts ar dubulto fasādes sistēmu un slēģiem būtiski slāpē vides trokšņus.

Vienstāva būvapjoma fasāžu apdarē lietotās lielformāta kvarca akmens apdares plāksnes ar “antigraffiti” īpašībām veiksmīgi kontrastē un izceļ galveno būvapjomu. Šāds fasādes risinājums ļauj noprast specifisku identitātes rokrakstu, kas plašākai sabiedrībai netieši norāda uz tās funkcijas nozīmīgumu valsts mērogā un uz drošības līmeni.

Neapšaubāmi, kvalitatīva un energoefektīva institūta ēka veicinās gan iestādes izaugsmi, gan arī sabiedrības veselības jautājumu pētīšanu, atbalstu un apkārtējās vides uzlabošanu ilgtermiņā.

Padomju laika institūta ēka nekurienes vidū. Publiskais iepirkums, kura rezultātā tapusi piebūve esošajam kompleksam – ēka bez pārmērībām un pārliekas piezemētības, kā tas nereti gadās publiskos iepirkumos.

Meklēts un, šķiet, atrasts funkcijai atbilstošs tēls. Lakoniskais apjoms, lai arī kardināli atšķiras no esošajiem apjomiem, nav uztverams kā kompleksam svešs.

Gan fasādēs, gan interjerā nolasāmi kvalitatīvi materiāli. Uzteicams, ka tie lietoti racionālā, lakoniskā un taupīgā veidā – kā labās prakses piemērs par nodokļu maksātāju naudu celtam objektam – materiāli nav lēti, kalpos ilgi, taču izmantoti racionāli un pamatoti. Latvijā pirmo reizi fasāžu materiāls nav lietots pašmērķīgi, bet tam ir arī funkcionāla noslodze. Visnotaļ uzteicami.

Taču jautājumus raisa kompleksa ieejas zonas organizācija un noformējums. Galvenā ieeja nu organizēta ap stūri un kā galvenā ieeja ir uztverama, tikai braucot no Atpūtas ielas, nevis Dienvidu tilta puses. Jauno un veco materiālu un krāsu salikums un kompozīcija ir shematiska un neveido vienota kompleksa ieeju.

Nav noslēpums, ka katra veca ēka ir piedzīvojusi daudz. Un ne tikai pati ēka, arī vietai, kur tā atrodas, vienmēr ir sava vēsture vēl pirms šīs ēkas. Švarcmuižas gadījumā ir vērts zināt, ka Āgenskalns (Hagensberg) savu nosaukumu 17. gs. ir ieguvis tieši no šīs muižiņas, ko aptuveni šajā vietā uzcēla Heinrihs Hāgens. Šī muiža 1812. gadā, kā jau lielākā daļa Rīgas priekšpilsētu koka apbūves, tika nodedzināta, gatavojoties Napoleona armijas iebrukumam, kas tā arī nenotika. Pašreizējā Švarcmuižas ēka celta 19. gs. vidū. 19. gs. beigās Švarci no Rīgas izceļoja un 20. gs. sākumā muižu pārdeva. Vēlāk Švarcmuiža ir piedzīvojusi pielāgošanu gan vācu skolas, gan padomju armijas, gan Latvijas Valsts arhīva vajadzībām. To ir vērts zināt un ņemt vērā, lai izprastu, ka darbs, tagad atjaunojot šo ēku, nav bijis vienkāršs.

Neorenesanses stila ēka, kas savā veidā atdarina Romas villas arhitektūru, atradusies uz vienas no augstākajām Daugavas kreisā krasta kāpām ar lielisku skatu pār upi uz Rīgu. Pašreiz Rīga to jau ir cieši apņēmusi. Aktuālo pārbūvi uzsākot, tika īstenota rūpīga arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, un tika konstatēts, ka nav saglabājusies praktiski neviena autentiska detaļa. Gandrīz viss oriģinālais bija zudis iepriekšējo pārbūvju laikā. Toties saglabājusies kopējā ēkas apjomu kompozīcija, izņemot otrā stāva terasi ar atvērto verandu zem tās.

Šādā situācijā autoriem kopumā ir izdevies rast labu kompromisu starp saglabājamo, atjaunojamo un pārveidojamo. Uzskatu gan, ka harmoniskāk un piemērotāk ēkas raksturam jauno terases apjoma risinājumu būtu bijis veidot atbilstoši vēsturiskajam – ar atvērtu pirmā stāva daļu kā ārtelpu. Tomēr saprotams, ka jāņem vērā arī pašreizējās biroja funkcijas specifika, kas ir ļāvusi ēku atjaunot un tai pastāvēt arī turpmāk.

Patīkami redzēt, kā jaunās telpu funkcijas pielāgotas vecajai plānojuma struktūrai. Vēlētos, lai tas pārliecina arī neprofesionāļus, ka mūsdienās biroja vajadzībām var kvalitatīvi izmantot arī vēsturiskas ēkas. Ka atsevišķi kompromisi tagad formulētās ērtībās, iespējams, tieši piešķir odziņu konkrētajam birojam. Priecē iejūtīgie un rūpīgi izsvērtie interjera risinājumi, apdares materiālu izvēle un ieturētā tonalitāte.

Īpaši uzteicama un nozīmīga ir neatlaidīgā ēkas īpašnieku pieeja un ieinteresētība Švarcmuižas vēsturē. Bez tā pārbūves autoru komanda šī uzdevuma priekšā būtu bijusi bezspēcīga. Lai arī īpašniekiem process vairāku gadu garumā ir prasījis daudz rūpju un raižu, rezultāts ir tā vērts, un ir pamats lepoties ar paveikto!

1872. gadā pēc arhitekta Matiasa Holsta projekta būvētā Švarcmuižas dzīvojamā ēka atrodas Daugavgrīvas un Bezdelīgu ielas stūrī, Daugavas senkrastā. Šī ir vieta, kur ielejā reiz sākās Filozofu aleja*...

Skatā no Krišjāņa Valdemāra ielas Švarcmuižas koka ēku ar eklektisma iezīmēm slēpj liepu rinda. Lielo koku rāmis nedaudz mazina augstceltņu un K. Valdemāra ielas intensīvās satiksmes nomācošo ietekmi uz nelielo koka ēku ar verandiņām, kura patiesībā nav nemaz tik maza. Skatā no Daugavgrīvas ielas Švarcmuižas fonu veido gan 30 stāvus augstie Z-Towers, gan 21 stāvu augstās Filozofu rezidences, gan Saules akmens 27 stāvu augstumā. Kontrasti izceļ būtisko un svarīgo – koka apbūves cilvēcīgo mērogu, proporciju smalkumu un būvdetaļu estētiku. Rīga aug, un ielu ainava neatgriezeniski mainās.

Švarcmuižas ēka joprojām dzīvo un elpo dārzā. Dārzi ir ļoti būtiska Pārdaugavas auduma raksta daļa. Švarcmuižas dārzs ir vienkāršs, bet perfekts. Tajā ir plašs zāliens un cirpts īvju un skābaržu dzīvžogs, kas veido izcilu fonu ēkai un tēlnieka Aigara Bikšes skulptūrai “Zaļa lauva, kas aprij sauli”. Nedaudzās košumkrūmu dobes neuzbāzīgi akcentē ieejas ēkā. Dārza dziļumā, ēkas sānu pagalmā, ieslēpta stāvvieta 14 automašīnām. Ir tik patīkami, ka auto novietne netraucē uztvert ēkas un dārza koptēlu. Ikviens garāmgājējs var novērtēt ēkas saimnieka mīlestību pret vietu, vidi, vēsturi, kultūru un mākslu un priecāties par uzspodrinātu Pārdaugavas kultūrvēstures mozaīkas gabaliņu.

* Filozofu aleja bija apgaismības laikmeta simbols 18. gs. Pārdaugavā, jo pa to ir pastaigājušies Rīgā kādu laiku dzīvojušie vācu filozofi J.G. Hāmanis un J.G. Herders, viesodamies Bērensu ģimenes vasaras mītnēs. Pa šo gatvi starp augsto smilšu krauju un mitro pļavu pastaigājās arī Garlībs Merķelis, kurš 1807. gadā pēc atgriešanās no ārzemēm konstatēja, ka iemīļotā pastaigu vieta kļuvusi par parastu kājceliņu.

Atjaunotais Švarcmuižas kungu nams lieliski parāda koka arhitektūras nozīmīgumu Rīgas mūsdienu vaibstos. 19. gadsimta otrajā pusē celtā muiža veiksmīgi pārdzīvojusi dažādus satricinājumus, kas savulaik būtiski mainīja pilsētas tēlu, un izveidojusies par izteiksmīgu pieminekli Rīgas muižu vēsturē.

Vēsturiskā koka māja teicami ieguļ starp apkārtnē izvietotajām grandiozajām betona ēkām, veidojot savdabīgu saspēli starp pagātni un tagadni un vienlīdz labi izceļot abus arhitektūras periodus. Lielu koku ieskauta, nelielā, bet košā būve praktiski kļuvusi par centrālo apkārtnes elementu – rozīnīti, kas piedod neatkārtojamu garšu visai apkaimei.

Švarcmuiža – Āgenskalna nozīmīgākā muiža un vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis – rakstītajos avotos minēta kopš 17. gadsimta. Tagadējā koka ēka celta 1872. gadā. Nams veidots neorenesanses stilā, un tā autors ir arhitekts Matiass Holsts.

Ēkai daudzkārt ir mainījušies īpašnieki. Kādu laiku tā bija pamesta, un 1997. gadā veikta fasādes restaurācija un iekštelpu rekonstrukcija. Taču, veicot pārbūvi tagad, ar rūgtumu nācies konstatēt, ka iepriekšējā pārbūve ir bijusi brutāla un daudzas vērtīgas detaļas (koka kāpnes u.c.) nav saglabātas pilnībā, bet aizstātas ar tajā laikā pieejamiem materiāliem.

Sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm un ar saudzību un cieņu izturoties pret vēsturisko mantojumu, celtni ir izdevies atjaunot labā kvalitātē un maksimāli saglabāt visu iespējamo, labi integrējot jaunās konstrukcijas un radot omulīgu vidi darbam birojā nākamajiem 100 gadiem. Katrs fasādes dēlis atjaunots ar mīlestību, un ar lielu rūpību piemeklēti krāsu toņi.

Izsmalcinātība interjera detaļās un pārdomāts biroja plānojums iedvesmo ražīgam darbam. Telpu interjers ir ļoti lietišķs un funkcionāls.

Koks būvniecībā iezīmē elegantu pieeju vietējo materiālu izmantošanā un demonstrē ekoloģisku pieeju un ilgtspējību. Šo varētu saukt par izcilu pērli koka arhitektūrā. Tādas ēkas rodas tur, kur ir bijis laiks un līdzekļi, sapratne un auglīga mijiedarbība starp visiem procesā iesaistītajiem. Veiksmīgās īpašnieku un arhitektu sadarbības rezultāts ir vecas muižiņas atdzimšana. Ēka, kas daudzus gadus degradēja vidi, ir atdzimusi un iepriecina ikvienu, jo īpaši – biroja darbiniekus, kam prieks strādāt ar mīlestību veidotā un senatnes vēsmu apvītā vidē.

Sakopta arī apkārtējā teritorija, un pagalmā uzstādīta mākslinieka Bikšes skulptūra.

“Origo” ir daudzfunkcionāla daudzstāvu ēka starp Satekles ielu un dzelzceļu, kura uzbūvēta 1965. gadā atklātās Rīgas Galvenās pasta ēkas vietā. Trīs pirmajos stāvos izvietots tirdzniecības centrs, bet augšējos trīs – A klases biroju telpas.

Fasāžu kompozīcija ar mūsdienīgo ritmu, dalījumu, apdares materiāliem un to tonalitāti iekļaujas gan Satekles ielas, gan Elizabetes ielas, gan Pasažieru stacijas ainavā, vienlaikus uzliekot augstu kvalitātes latiņu kaimiņos attīstāmajām teritorijām. Satekles un Elizabetes ielas stūrī ceturtā stāva līmenī ir izveidots stiklots stūra akcents, pa kuru paveras ļoti izteiksmīgs skats uz Rīgas jumtu ainavu un debesīm.

Projekts un interjera risinājumi pilnībā nodrošina cilvēkiem emocionālo komfortu. Šeit ievērots viens no būtiskākajiem humānās arhitektūras principiem – dabīgā apgaismojuma klātbūtne. Tas panākts gan ar virsgaismu hallē, gan ar vairākiem stiklotiem sienu atvērumiem no koplietošanas telpām katrā stāvā ar skatu uz ielas ainavu, jumtu ainavu un debesīm. Tas ļauj ne tikai samazināt elektroenerģijas patēriņu, bet arī sniedz iespēju cilvēkam sekot līdzi dabas norisēm – šobrīd līst, spīd saule vai snieg, jau krēslo, vai ir pilnīga tumsa...

Rīgā īpaša ir katra no jauna radīta kvalitatīva, visiem pieejama publiskā ārtelpa, kaut arī pavisam miniatūra, kā šajā projektā izbūvētais jaunais skvērs – jumta dārzs pie izejas no tirdzniecības centra uz Rīgas Pasažieru stacijas tālsatiksmes vilcienu peronu – ar racionālu un vienkāršu labiekārtojumu un bērzu un klājenisko kadiķu stādījumiem. Ļoti iepriecina gar Elizabetes ielu saglabāto liepu dzīvotspēja un labsajūta pēc rakšanas darbu stresa. Ekoloģiski nozīmīgs ir katrs kvadrātmetrs cietā seguma, kas tiek aizstāts ar apstādījumiem un zaļo jumtu.

Jumta terasēm ar biroju darbinieku atpūtas vietām ir īpaša emocionāla vērtība. Tās rada mājīgumu un liek aizmirst, ka atrodies pie viena no noslogotākajiem satiksmes mezgliem Latvijā, milzīgā biroju ēkā vismaz 10 metrus virs zemes. Katrai jumta terasei ir atšķirīgs dizaina risinājums, kas rada individuālu dārza noskaņu ar pārdomāti izvēlētām, ekoloģiski piemērotām augu sugām, to kompozīcijām un mūsdienīgām mēbelēm.

Vide ir komfortabla, viegli uztverama, veidota tā, lai nav jāuztraucas, kā nokļūt vajadzīgajā vietā, lai orientēšanās telpā notiktu gandrīz zemapziņas līmenī. Tirdzniecības centra interjerā un ēkas koplietošanas telpās visiem saprotamas informācijas pasniegšana ir realizēta estētiski un profesionāli ļoti augstā līmenī, pat pazemes autostāvvieta nerada pierasti nomācošo izjūtu.

Jāsāk ar faktu, ka tirdzniecības centrs “Origo” atzīts par ilgtspējīgāko tirdzniecības centru Baltijas valstīs. Tas ieguvis pasaulē vadošās ēku ilgtspējas novērtēšanas metodes BREEAM sertifikātu ar augstāko noslēdzošo vērtējumu starp visiem tirdzniecības centriem Baltijas valstīs. “Origo” projektā uzsvars likts uz augstiem energoefektivitātes, ūdens izmantošanas un visām sabiedrības grupām pieejamiem risinājumiem, kā arī citu ilgtspējas standartu ievērošanu.

Apmeklētāju ērtībām te ieviests dzeramā ūdens uzpildes stends, pirmās medicīniskās palīdzības telpa, tas ir ērti pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ir īpaši aprīkoti lifti. Ēka ir pielāgota arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem ‒ liftos un uz evakuācijas kāpņu margām ir norādes Braila rakstā. “Origo” ir viens no pirmajiem tirdzniecības centriem Baltijā, kas ieviesis ēkā taktilās vadulas, kuras ļauj ērti pārvietoties apmeklētājiem ar redzes traucējumiem. Vienlaikus ir padomāts arī par ģimenēm un bērniem – ierīkota interaktīva rotaļu siena, bērnu un vecāku telpa, ir arī īpašas autostāvvietas ģimenēm un citas ērtības.

Tirdzniecības centrs un piegulošā infrastruktūra ir veidota tā, lai tas būtu vienlīdz ērti pieejams gan ar automašīnām un velosipēdiem, gan ar sabiedrisko transportu, gan kājām, gan apmeklētājiem ar bērnu ratiņiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pazemes autostāvvietā ierīkotas vairākas bezmaksas uzlādes stacijas elektroauto, kā arī speciāli marķētas vietas mašīnām, ar kurām atbrauc vai aizbrauc 2 un vairāk cilvēki. “Origo” jaunās ēkas būvniecībā izmantoti ilgtspējīgi būvmateriāli, īpaši domāts par energoefektivitāti, atbildīgu ūdens resursu izmantošanu, gaismas piesārņojuma mazināšanu, saudzīgu tīrīšanas līdzekļu izmantošanu un atkritumu šķirošanu.

Šis ir pirmais objekts tirdzniecības centru segmentā ar tik augstu BREEAM vērtējumu. Varbūt ir vērts atgādināt, ka pirmā sertificētā būve Latvijā, gan pēc LEED, ir ASV vēstniecības ēka.

Jau tā maz lolotās publiskās ārtelpas kvalitāte mikrorajonos ir vēl zemāka, jo to ietekmējusi sasteigtā un nepilnīgā vēsturiskā mikrorajonu realizācija un īpašumu denacionalizēšanas rezultātā radušās ārkārtīgi sarežģītās īpašumu struktūras. Dzirciema aptieku gribētos īpaši izcelt, jo mūsdienās kvalitatīvi realizēti publiskās apbūves piemēri, kuri sakārto kaut fragmentu dzīvojamo kvartālu nolaistās vides, ir ļoti reti.

Sarežģītā pilsētbūvnieciskā situācija piecstāvu dzīvojamā kvartāla stūrī, kurā telpiski grūti iesēdināt mazstāvu ēku, un specifiskais pasūtītājs, kura aptiekai Pārdaugavā nebija citas brīvas vietas, lika meklēt alternatīvu jēdzienam “ēka”. Atrastais risinājums, kur brīvstāvošā punktveida ēka izskatās vairāk pēc vides instalācijas, bet funkcionāli atrisina visas pasūtītāja prasības, ir ļoti veiksmīgs gan pilsētbūvnieciski, gan sociāli, gan ekonomiski, jo aptiekas apmeklējums un apgrozījums pēdējā laikā ievērojami pieaudzis. Pilsētbūvnieciski ir iegūta jauna mikrorajona vietzīme, un sociāli tā ir kā piemērs iedzīvotāju izpratnes veicināšanai par mikrorajonu reģenerāciju ar mūsdienīgu un kvalitatīvu arhitektūru.

Fasādes arhitektūra asprātīgi atrisināta ar perforēta metāla krustiem, tādējādi tā simboliski kalpo ēkas funkcijas nolasīšanai, un tai vairs nav nepieciešama izkārtne. Turklāt fasādes apdare mijiedarbojas arī ar blokmāju estētiku un to aizrestošanas kultūru. Uzteicams arī fakts, ka fasādes instalācija ievērojami uzlabo energoefektivitātes rādītājus, jo tā ir gandrīz nulles enerģijas ēka.

Lai arī projekta gaitā radās sadārdzinājums dubultās fasādes dēļ un tas lika samazināt interjera izmaksas, telpās lietotais koks un grafiskie tumšie elementi uz gaišā fona tirdzniecības zālei rada patīkamu un skaidru estētiku.

Skola, benzīntanks, padomju paneļu piecstāvu ēkas, botāniskais dārzs un sarkano ķieģeļu 12 stāvu ēkas fonā. Skolas kāpņu telpa kā krustojuma vienīgais telpiskais akcents, divi perpendikulāri novietotu paneļu ēku brandmūri. Domājot tradicionālās kategorijās, telpiskajam akcentam šeit būtu jābūt apmēram 6–7 stāvus augstam, bet funkcijai atbilstošāks būtu “Narvesen” tipa kiosks.

Izraudzītā alternatīva – neliels, “aktīvs” un atraktīvs apjoms–instalācija. Profesionāli, funkcionāli, tehniski precīzi un līdzsvaroti. Plānojums neizbēgami ir tapis pakārtots ēkas formai, taču risināts lakoniski un racionāli – veidā, kas ir maksimāli samazinājis neizmantojamo stūru apjomu.

Pat ja atsauce uz farmācijas simboliku ēkas tēlā var šķist mazliet pārspīlēta, ēkai–instalācijai, lietojot simbolu telpiski asprātīgi, tas ir pieņemami. To apstiprina arī pirmie iespaidi, braucot garām:

– kaut kas interesants un netipisks, izskatās pēc aptiekas,

– arhitekta muguras smadzenes nereģistrē kādas telpiskas, kompozicionālas vai materiālu lietojuma nepilnības.

Šim profesionāli paveiktajam darbam nepārprotami ir pievienotā vērtība.

Tirdzniecības centrs “Aleja” Vienības gatvē vērtējams kā jauns un nozīmīgs objekts Rīgas pilsētas dienvidu pierobežā.

Realizētajā projektā detalizēti izvērtēta objektam atvēlētā teritorija un profesionāli atrisināta lietderīga tā izmantošana.

Ēkas un tai saistošo detaļu intensīvais sarkanais krāsojuma tonis kopā ar telpiski kompozicionālo objekta uzbūvi veido stilistiski atraktīvu un vienotu estētisko pievilcību. Centrālās ēkas fasāžu apdarē izmantotās vertikālās lameles veic garu attīstības ceļu, vizuāli pāraugot brīvā telpiski norobežojošā kārtojumā, tālāk pa objekta robežu pārtopot par vertikāliem rāmjiem, lai turpinājumā transformētos paviljona nesošajos elementos un noslēgtu visa objekta uzbūvi.

Ērti un pārskatāmi abu stāvu plānojumi. Patīkami, ka kompleksa jumta plakne ir tīra, nepieblīvēta ar tehniskās apkalpes agregātiem.

Īpaši izceļams paviljona objekta tālākais atzars, kas stilistiski veiksmīgi nobeidz visa tirdzniecības centra arhitektonisko attīstību. Paviljona funkcionalitāte orientēta uz individuālo un privāto tirgotāju darbību.

Profesionāli veiksmīga visa objekta teritorijas kompozicionālā izbūve ar zemes ieseguma materiāla izvēli, zaļās arhitektūras labiekārtojumu un autostāvvietu izkārtojumu.

Neliela kritika adresējama iespaidīgi dinamiskai pamatēkas konsolei-knābim, kas semantiski apmeklētāju orientē uz to kā uz galveno ieeju, bet reāli tur atrodas restorāns.

Celtne ir oriģināls arhitektonisks akcents, kas labi pamanāms, iebraucot Rīgā pa Jelgavas šoseju. Tas radīts bijušās Valsts Rīgas rūpniecisko robotu rūpnīcas grausta vietā. Celtne saista uzmanību ar “Rimi” raksturīgo sarkano krāsu, taču pret Vienības gatvi orientētā fasāde ir netradicionāli izliekta, dinamiskā ritmā apdarināta ar reljefām lizēnām un aprīkota ar LED gaismas ķermeņiem, kas celtni padara īpaši izteiksmīgu tumšā laikā. Fasādes izliekuma līnija plānā turpināta arī ar brīvstāvošu balstu virkni, kas nobeigta ar atsevišķa veikaliņa paviljonu, kopā veidojot patīkamu norobežojumu ērtai autostāvvietai, no kuras viegli uztverams viss tirdzniecības centrs.

Bez “Rimi Hyper” tirdzniecības centrā izvietoti arī 3 restorāni, vairāki desmiti dažādu veikalu un fitnesa centrs. Visu telpu un it īpaši vertikālo komunikāciju izkārtojums varētu būt ērtāks, taču visā celtnē radīta apmeklētājiem pievilcīga un patīkama vide. Izmantots energoefektīvs un videi draudzīgs apgaismojums, bet īpašas aukstumsistēmas ļauj nodrošināt energoefektīvu telpu apsaimniekošanu un uzturēšanu.

Renovētā staļļa ēka labi ieguļ kompleksa teritorijā un dod tai cilvēcīgu mērogu, izceļoties ar mūsdienīgu un tajā pašā laikā mierīgu un vienkāršu fasādi un arhitektonisko apjomu. Ēku ieskauj lieli koki, dodot pavēni un radot brīvu un mājīgu noskaņu. Kopējais tēls un risinājums, izmantotie segumu, labiekārtojuma elementu un apdares materiāli veido vienotu ēkas un tai piegulošās teritorijas tēlu.

Ļoti iedvesmojošs ir jaunās muzeja ēkas interjera dizains – pieklusinātā noskaņa un tumšās sienas gaismā izceļ pašus eksponātus. Telpa pārņem, rada pietāti – tajā ieejot, gribas runāt klusi. Ļoti prasmīgi un viegli kombinētas krāsas, gaismas un ēnas, kā arī eksponātu toņi. Maigi rozā atsevišķu sienu krāsojumā, kas neuzbāzīgi atgādina cilvēka ādas toni, ļoti iederas šai vietā un labi papildina iekštelpu noskaņu. Veco eksponātu skapju saglabāšana un eksponēšana palīdz neaizmirst vietas, ēkas, muzeja vēsturi, un tie paši kā eksponāti ieguļ zāles vidū, sadzīvojot ar modernām tehnoloģijām un dažādām izziņas aktivitātēm apmeklētāju emociju vairošanai un izklaidei.

Nevar neuzsvērt arī muzeja ēkas daudzfunkcionalitāti. Nelielajā apjomā apvienotas daudzas un nozīmīgas funkcijas, kas ārēji nemaz nav manāmas un pirmajā acumirklī varbūt šķiet pat neiespējamas tik nelielā apjomā: pirmā stāva muzeja telpas, pagrabstāva ekspozīciju telpa un pat eksponātu bibliotēka ar nelielu laboratoriju, kas ļauj šeit strādāt arī praktiski. Trešajā stāvā atrodas personāla telpas un pietiekami plaša konferenču–semināru zāle.

Ēka celta 19. gadsimtā, un laika gaitā tā kalpojusi par zirgu stalli, vēlāk – par mācību telpām un noliktavu. Ēka atrodas vēsturiskā centra teritorijā, un līdz ar to pārbūvei tika izvirzītas īpašas prasības.

2015. gadā Rīgas Stradiņa universitātei (kam pieder šis objekts) radās ideja atjaunot anatomijas muzeju. 2016. gadā tika izstrādāti meti, un tikai 2020. gadā ēka pabeigta un nodota ekspluatācijā. Darbs veikts pārdomāti, nesasteigti un netaupot līdzekļus.

Samērā nelielais būvapjoms ir bijis gana sarežģīts. Ēkai pārbūves gaitā ir izveidots pagrabs. Tāpat ir pārbūvēts jumts, nomainīti pārsegumi, kas nebalstās uz vecajām sienām, lai neradītu sienu plaisāšanu, un radītas divas jaunas piebūves. Nopietns izaicinājums bija izveidot hidroizolāciju, lai pagrabs būtu pasargāts no gruntsūdeņiem un telpas būtu iespējams ekspluatēt kā muzeja eksponātu zāles ar visu tam nepieciešamo klimata nodrošinājumu.

Blakus vecajam dzelteno ķieģeļu mūrim ir izveidots jauns būvapjoms alumīnijā un stiklā – unikāls ieejas vestibils, kas sastāv tikai no stikla norobežojošajām konstrukcijām, un ekspozīcijas zāle. Te nepārprotami nolasāms vecais un blakus – mūsdienīgais, kas savstarpēji nevis konkurē, bet viens otru papildina. Īpašs apdares risinājums ir arī fasādes žalūzijas, kas klāj visu izbūvēto piebūvi un ir stiprinātas uz jumta skārda un alumīnija stikla fasāžu konstrukcijas. Objektā redzama saudzīga pieeja vecajam būvapjomam un drosmīgi un inovatīvi risinājumi jaunajā apjomā. Veiksmīgi atrisināta vides pieejamība. Ir iebūvēts lifts.

Reti var redzēt tik veiksmīgu arhitektu un inženieru kopdarbu, kur ļoti neuzkrītoši, pat nemanāmi, apslēptas mūsdienīgas inženiersistēmas (ventilācija, dzesēšana, ugunsdzēsības sistēma, apsardze, piekļuves kontrole, IT tīkli). Viss funkcionē, bet, tikai vērīgi skatoties, var pamanīt, kā tas atrisināts.

Pateicoties izcilai sadarbībai starp RSU, projektētājiem un būvniekiem, Rīga ieguvusi skaistu ēku un izcilu muzeju.

Ēka un būve, ko grūti nepamanīt gan Lāčplēša ielas, gan visas Rīgas ielu ainavā. Ar drosmīgo ārieni tā pievērš sev uzmanību, pat tikai garām braucot. Turklāt pagalms palīdz kompleksam eksponēties un izcelties ielas ainavā – vieglāk ir nosaukt lietas, kas tajā nav oranžas, nekā tās, kas tādas ir.

Funkcionāli un kompozicionāli mazliet netradicionāls iekšpagalma risinājums, bet funkcionējošs. Atrodoties tajā, nedaudz pārņem perfekcionisma izjūta. Ārtelpas elementi – krāsa, dizains, tekstūras un faktūras – atrisināti līdz sīkākajai detaļai, ļoti rūpīgi un uzmanīgi, ar nelielu rotaļīgumu, kas vietai kā mākslas centram piestāv. Drosmīgā krāsu izvēle, tas spilgtums un spožums uzlādē, vairo enerģiju. Ārtelpa ļoti drosmīga un pilna ar šo oranžo krāsu. Tālāk ieejot iekštelpās, tā viegli un neuzmācīgi pavada atsevišķu detaļu un elementu akcentos – ar pietāti un necenšoties nomākt un pazudināt pašu ēku. Virzoties uz augšu, jumta terasēs, krāsas un dizains kļūst mazliet mierīgāks. Ir sajūta – it kā krāsas šeit izgaist un pāriet uz balto, gaišo, mierīgi zaļo, to, kas tuvāks debesīm, dabai, koku lapotnei. Krāsu toņu salikums un pārejas, manuprāt, ļoti eleganti saskan un izriet cita no citas.

Nelielo apstādījumu, augu kastu risinājums ir viegls, praktisks un ar rezultātu. Nekonkrēts dažādu augu stādījums, neievērojot nekādus stādīšanas attālumus, devis tūlītēju zaļās masas efektu un apjomu.

Prieks, ka mākslas centrs ar dažādiem paņēmieniem radījis arī jaunu ārtelpu ielas un apkaimes kontekstā. Ārtelpu, kas ir nevis kārtējā labiekārtotā platība, bet ļoti skaidri nes mākslas vides identitāti, jo pati ir kā eksponāts vai mākslas objekts. Pagalma atvērums pret ielu un pilsētu ir būtisks ārtelpas funkcionēšanai nepieciešams faktors, un ne tikai pagalma atvērums pret ielu, bet arī jumta terases atvērums pret pilsētu, kas kopā veido vairākus ārtelpas līmeņus.

Muzeja Zuzeum ēka Lāčplēša ielā 101 ir cienījams industriālās arhitektūras mantojuma saglabāšanas un attīstības paraugs, kas ar savu košo, bet neuzbāzīgo veidolu izrotā citādi tik pelēcīgo un nedaudz depresīvo apkārtni. Muzejs ir pamanāms, lai no kura rakursa skatītos. Ēka izceļas uz kaimiņu būvju fona, kas, ņemot vērā tās funkcionalitāti, ir tieši atbilstoši nama jaunajam garam. Kaut arī nams atrodas tiešā centra tuvumā, kopējā apkārtnes noskaņa nav īpaši aicinoša, bet tieši kādreizējās rūpnīcas pārvērtības ir kā atvērts logs, pa kuru Lāčplēša un Valmieras ielas krustojumā ieplūst svaigs gaiss. Pateicoties ēkas tapšanā paredzētajam rūpnieciskajam konceptam, muzeja telpas ir gaišas un plašas, radot vieglu noskaņu. Manuprāt, fascinējošs ir fakts, ka mājai ir jauni logi un durvis, kas atrodas ne tur, kur tos bija pierasts redzēt, kaut patiesībā ir atgriezušies oriģinālajās ailās, kas gadu laikā bija aizbūvētas.