Rīgas pilsētas centra daļa ir piepildīta ar zaļām teritorijām, kur lielākā no tām ir Lielie kapi, kam mūsdienās nav ilgtspējas attīstības nostādnes. Lielo kapu teritorija iekļauj kultūrvēsturiskas un arhitektūras vērtības, kas radušās 150 gadu garumā. Izstrādes gaitā izpētīta Lielo kapu teritorijas pilsētbūvnieciskā attīstība, sabiedrības ieinteresētība, tehniskā situācija, vēsturiskā attīstības gaita un esošais stāvoklis, kā arī veikta citu valstu analogu teritoriju un objektu izpēte. Izpētes rezultātu iegūts secinājums, ka turpmāka attīstība ir iespējama, gan sakopjot un pārkomponējot Lielo kapu struktūru, gan izveidojot apbedījumu (Sepulkrālās) kultūras muzeja kompleksu Lielo kapu tuvumā. Kā būtiskākais arguments jauna objekta izveidei Lielo kapu teritorijā ir pēctecības veidošana, kas ietverta emocionālās arhitektūras stilā – „doma, ko ansamblis tikai ierosina, ievirza, dodot iespēju cilvēkam pašam rast tai atbilstošu izskaņu.” ( Att. 1; Att.2)
Attīstības modelis
Lielo kapu attīstības modelis būtu finansiāli risināms kā publiskās-privātās partnerības attiecību ieguldījums. Modelis ir balstīts uz ilgtspējas principa, papildus iekļaujot kultūrvēsturisko, izglītojošo, rekreācijas un tūrisma jomas. Attīstības funkcionālais risinājums paredz 3 daļas. 1.daļa - Rīgas Sepulkrālās kultūras muzeja izveidošana, kas akcentētu kapu kultūras nozīmi latviešu tautā, ietvertu atjaunojamo arhīva daļu no privātiem fondiem, demontēto un pazudušo memoriālo formu reģistrāciju, informācijas apriti un atjaunošanu, patstāvīgās un mainīgās ekspozīcijas. 2 daļa – Meditācijas ceļš – rekreācijas zona, kas akcentētu Lielo kapu teritorijas dabas vērtības, uzsverot arhitektūras un māksliniecisko vērtību. Kā kompleksa 3 daļa paredzēta Kolumbārijs, kas funkcionāli sasaistītos ar šīs teritorijas vēsturisko izmantošanu, veidojot tiešu pēctecību. ( Att. 3)
Telpiskie risinājumi
Ēkas apjoma telpisko risinājumu ietekmē esošā pilsētvides un vēsturiskā situācija. Muzeja novietne tiek izvēlēta Klusās/Miera un Kazarmu ielas un pa labi no Lielo kapu vēsturiskās ieejas teritorijā. Apjoma galvenā ass veidota kā mentāls savienojums ar Brāļu un Meža kapiem. Masas apjoms no Brāļu un Meža kapu puses pakāpeniski ieslīd zemē pirms Kazarmu ielas, pārejot pazemes struktūrā, un pa vertikalitāti strauji ceļas uz augšup kā strēle. No vertikāles pa pazemi būve pāriet Lielo kapu teritorijas vēsturiskajā asī, pakāpeniski iznākot no zemes. Objekts telpiski risināts kā vienots komplekss ar atsevišķiem savstarpēji turpinošiem pazemes apjomiem. Vienlaikus radot dinamiku kopējā veidolā, ievērtējot esošos apkārtējās apbūves augstumu līmeņus. Muzeja kompleksa turpinājums ir meditācijas ceļš Lielajos kapos. Tas ir scenogrāfiski veidots pastaigu ceļš, iekļaujot visas mūsdienu saglabājušās memoriālās formas un eksponējot Lielo kapu esošo dabiski izveidoto teritorijas raksturu. ( Att. 4; Att.5; Att.6; Att.7; Att. 9; Att.10)
Funkcionālais risinājums
Muzeja daļa ietver gan funkcionāli tiešo izmantošanu – patstāvīgās un mainīgās ekspozīcijas ar muzeja darbībai nepieciešamo nodrošinājumu, gan pakārtoto izmantošanu - arhīvu, lai sistemātiski un mērķtiecīgi tiktu organizētas dažāda laika un muzeja administrācijas bloku, kas veic informācijas aktualizēšanu, un bērnu un jauniešu centra izstāžu zāle.
Ēku funkcionālo plānojumu noteica muzeja ekspozīcijas scenogrāfija: pirmā ir emocionālais pārdzīvojums – „iešana pazemē – tumsa gaiteņa galā” (izvietota muzeja kompleksa galvenajā ēkas daļā) otrā– „skats augšup no pazemes - ”trīs stari”( izvietota tornī) un trešā ir „augšāmcelšanās – gaisma tuneļa galā” (izvietota muzeja daļā Lielo kapu teritorijā). Emocionāli pakāpeniski caur muzeja ekspozīcijas daļām apmeklētājs pārdzīvo visas bēru rituāla sastāvdaļas – gan kā to apmeklētājs, gan kā galvenais varonis. (Att.8; Att.11; Att. 12; Att.13; Att.14; Att.15)
Meditācijas ceļa risinājums
„Meditācijas ceļš” veidots kā muzeja kopējā kompleksa noslēguma daļa caur Lielajiem kapiem. „Meditācijas ceļa” aprises un novietojumu risinājums balstās uz vēsturisko informāciju un mūsdienu situāciju Lielajos kapos. Kopējo Lielo kapu tēlu plānots saglabāt, iekonservējot vai minimāli restaurējot esošās sakrālās formas, saglabājot esošo episko sajūtu par skatuves mūsdienu mantojuma iekārtojuma aizgājušajiem galvenajiem varoņiem. ( Att. 16; Att.17; Att.18)
Projekta autore: Kristīne Obodova
Projekta vadītāja: Sandra Levāne
