2013. gada 29. oktobrī Rīgas Kongresu nama jaunajā zālē aicinām ikvienu apmeklēt starptautisko Reinholda Šmēlinga konferenci, ko organizē Rīgas pašvaldības aģentūra „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” un SIA „Rīgas Nami” ar Kanādas vēstniecības Latvijā atbalstu.
Konferences tēma – „Rīgas iedzīvotāju šodiena un nākotne pēckara daudzdzīvokļu namu mikrorajonos – pilsēttelpas kvalitāte, transformācijas iespējas un izaicinājumi”.
Īpaši aicinām arhitektūras, pilsētbūvniecības, pilsētekonomikas, pilsētpētniecības, nekustamā īpašuma attīstības un apsaimniekošanas, urbānā dizaina, ainavu arhitektūras, funkcionālā dizaina un vides mākslas studentus.
Konferencē dzirdēsim referātus par šādiem jautājumiem:
- pilsētplānošanas definīciju un leksikona problemātika pilsētvidi aprakstošajā profesionālajā frazeoloģijā;
- pētījums par Rīgas pēckara daudzdzīvokļu namu mikrorajonu telpiskās vides kvalitātēm un saglabājamām vērtībām;
- mikrorajonu vides kvalitātes standarts – vadlīnijas un kritēriji;
- revitalizācijas instrumenti pēckara daudzdzīvokļu namu mikrorajonos postpadomju valstīs.
Konferences mērķis ir iniciēt tādas ilgtspējīgas, daudzveidīgas un iedzīvotājiem pievilcīgas arhitektūras attīstību Rīgas pilsētā, kura balstītos uz energoefektivitātes un dabas resursu taupības principiem. Konferencē tiks meklētas iespējas, kā sabiedrība un nozares profesionālās aprindas var atbalstīt kompleksu šo teritoriju pielāgošanu mūsdienu funkcionalitātes, energoefektivitātes un estētikas prasībām, kā arī ieskicēt revitalizācijas ceļu.
Īpašais viesis ir starptautisku atzinību guvusī pilsētvides speciāliste Dr. Saša Cenkova (S. Tsenkova; http://www.ucalgary.ca/tsenkova/) no Kanādas, kura runās par saviem novērojumiem un pētījumiem Rīgā 1999/2000 un to, kā šodien izskatās Rīga uz globālās skatuves, akcentējot vēl neizmantotās iespējas mūsu pilsētā.
Konferencē diskutēsim un meklēsim atbildes uz daudzajiem ar Rīgas mikrorajoniem saistītajiem jautājumiem.
Kurš šeit ir saimnieks?
Rīgas pēckara mikrorajonos ir jānovērš pārmērīgā īpašumtiesību sadrumstalotība un sociālās atbildības nelīdzsvarotība, kas kavē privātā un publiskā sektora dzīvotspēju un attīstību šajos rajonos. Daudzveidīga, līdzsvarota un saskaņota vides attīstība modernisma pilsētvidē var tikt panākta, vien nodrošinot tiesību un pienākumu simetriskumu privātās, publiskās un redzamās telpas īpašnieku starpā. Turpmākai renovācijai būtu jānotiek iemītnieku interesēs, analizējot dažādo interešu saskarsmi tālākā nākotnē. Kurš šodien ir īstenais mikrorajona vai daudzdzīvokļu nama un tā pagalma saimnieks, un kāda ir šī saimnieka patiesā rīcības brīvība un motivācija?
Ko darīt ar Rīgas mikrorajoniem?
Daudzdzīvokļu ēku siltināšana izmaksās simtiem miljonu latu, taču tuvākajos gados visus mikrorajonu namus nosiltināt nevarēs. Cik ir tādu ēku, kuras, iespējams, nav pat vērts siltināt? Ko darīt ar tām, kur ar siltināšanu nav līdzēts? Vai siltināšana ir vienīgā atbilde uz to jautājumu gūzmu, kas šobrīd uztrauc šejienes iedzīvotājus?
Vai pēckara mikrorajonu plānojums bija kļūda pašā saknē, kuru tagad var novērst vien ar tās izskaušanu? Vai šis plānojums būtu aizstājams ar jaunām vai iepriekšējos gadsimtos aprobētām struktūrām? Kādi ir arhitektūras intervences mehānismi un arhitektu instrumentu arsenāls, lai šīs kļūdas novērstu? Vai neglābjamās ēkas un kvartāli būtu jādemontē un jāpārstrādā jaunos un ilgtspējīgos kvartālos un savrupnamos? Vai vizuālā mikrorajonu vienveidība ir vērtība, kas būtu saglabājama līdzīgi kā kultūrvēsturiskais mantojums?
Vai mikrorajonu sākotnējais nodoms ir ilgtspējīgs?
Vai iecerētā un sākotnējā plānojuma struktūra ir izsmēlusi savu potenciālu? Varbūt tā ir nepabeigta un papildināma ar trūkstošajām struktūrām (specifiskām funkcijām, estētiku, loģistiku, transportu u.c.)? Varbūt vaina ir nevis sociālistiskā modernisma plānojumā, bet tikai padomju gadu būvniecības kvalitātē? Varbūt apsaimniekošanas organizatoriskajā struktūrā trūkst vien kāda ķēdes posma, kas neļauj mikrorajonus pārvaldīt vēlamajā kapacitātē? Kādi ķēdes posmi tiek un kādi netiek izmantoti šo rajonu pārvaldē? Kādas attīstības alternatīvas ļautu pilnvērtīgi izmantot arī esošo „ekosistēmu”, papildinot to ar:
a) plašu iekšpagalmu funkcionālo un estētisko diversifikāciju un diferenciāciju namu puduros;
b) alternatīviem organizatorisko struktūru posmiem to pārvaldībā, apsaimniekošanā un attīstībā;
c) kvalitatīvai pilsētvidei nepieciešamiem dizaina elementiem – mazajām arhitektūras formām, arhitektūras detaļām un estētiskiem (mākslas) elementiem;
d) jauniem gājēju un velosipēdu taku tīkliem.
Kas Rīgas iedzīvotāju apziņā ir ideāls mājoklis?
Vai dzīvoklis mikrorajonā var būt sapņu mājoklis? Varbūt tā ir tikai tāda kā pagaidu uzturēšanās vieta savā privātajā pilsētas „viesnīcas numuriņā” ceļā uz ideālā mājokļa meklējumiem piepilsētā vai ārpus Latvijas? Vai dzīvošana mikrorajonā ir rīdzinieku patiesā izvēle un patriotisma liecība vai naudas trūkuma diktēta nepieciešamība?
Kādai būtu jābūt Rīgas mikrorajonu renovācijas politikai?
Kāpēc Rīgā ir salīdzinoši maz privātmāju iepretim neskaitāmo piepilsētas „ciematu” skaitam? Vai personīgais savrupnams (sapņu namiņš) ir tā pieejamības vai sabiedrības attieksmes jautājums pret mājošanu? Kāpēc Rīgā ir tik liels daudzdzīvokļu māju un tik mazs savrupnamu īpatsvars salīdzinājumā ar pārējo Eiropu, un vai tas tomēr nav iedzīvotāju zemā dzīves līmeņa (relatīvi mazspējīgās Latvijas tautsaimniecības) rezultāts? Kas ir tās plaisas vai magnēti, kas ietekmē mājokļu tipoloģiju mūsu pilsētā? Vai atbilde nav rodama arī īpašuma tiesību likumos, kas mikrorajonu rehabilitācijai nav draudzīgi jau pašos pamatos?
Pielikumā
Konferences programma atrodama šeit
Reģistrācija šeit (piedalīšanās konferencē ir bez maksas)
Vairāk par konferenci šeit
Jautājumi par programmu adresējami projekta vadītājam Aleksandram Feļtinam (e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.; tel. +371 67848034)