Šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.

Jūs esat aizliedzis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Jūs esat atļāvis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Objektu fotogrāfijas ir atrodamas šeit

1. Dzīvojamais nams „Futuris” Antonijas ielā 16a, kvartālā starp Dzirnavu, Antonijas un Zaļo ielu

Pasūtītājs: SIA „Larix Property”

Projektētājs: SIA „Projektēšanas birojs „Arhis””

Būvētāji: SIA „PBLA”, SIA „Āboltiņa būvuzņēmums AG”

Autori: arhitekti Andris Kronbergs, Jānis Biķis un Ivo Kalvelis, arhitektūras tehniķis Kristaps Šulcs

Papildu informācija:

http://www.larixproperty.lvhttp://www.futuris.lvhttp://www.arhis.lvhttp://www.latarh.lv/skate/218

Zane Sauka / Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padome

Ilgtspējība – ekonomiskie argumenti. Rekonstrukcijas rezultātā atjaunots vesels kvartāls, piepildīts arī ar centram tik nepieciešamo dzīvojamo funkciju. Energoefektivitātes rādītāji ievērojami pārsniedz Latvijas Republikas būvnormatīvu prasības (saņemta godpilnā 1. vieta konkursā „Energoefektīvākā ēka Latvijā”).

Šajā projektā viennozīmīgi var runāt par tālredzīgu privāto investoru, kas, stratēģiski plānojot kopā ar arhitektu, ir sekmējis funkcionālas, arhitektoniski izteiksmīgas un izmaksās samērīgas arhitektūras rašanos. Kvartāls apvieno sevī praktiskumu, komfortu un harmoniju ar apkārtējo vidi.

Ilgtspējība – sociālie argumenti. Ļoti laba pieejamība ar velosipēdu un kājāmgājējiem.

Ingurds Lazdiņš / Latvijas Arhitektu savienība

Dzīvojamās ēkas jaunbūve pārliecina visupirms ar savu pietiekami nepretenciozo iekļaušanos Rīgas centra ainavā kopā ar tajā dominējošajiem pagājušā gadsimta sākuma īres namiem, pagalmu izveidojuma un mēroga tradīcijām, kā arī pamanāmo, taču ne uzbāzīgo fasāžu dekorējumu un smalko laikmetam atbilstošo detalizāciju. Šī ēka ir noslēgums vairākās kārtās realizētajam būvprojektam – viesnīca, biroju un, galu galā, dzīvojamā ēka ar pazemes autostāvvietām.

Pasākumā ir manāms projekta attīstītāja pieejas pamatīgums, nenovirzoties no mērķa, kā arī labā gaumes izjūta, bet ne maza loma noteikti bijusi arī arhitektu pieredzei un spējām.

Interesants un drosmīgs pazemes autostāvvietas iekšējo sienu – atsegto betona urbpāļu – virsmas un faktūras lietojums, ainaviskais iekšpagalms, oriģinālā balkonu apdare un fasāžu dekorējums. Īpaša ievērība un atzinība būtu jāvelta blakus esošā biroju telpu apjoma – kādreiz mūra fabrikas – pārbūvei ar palielinātu kopējo augstumu, konsekventi atšķirīgo augšstāva arhitektonisko risinājumu un daudzajiem pozitīvi pārsteidzošajiem iekštelpu apdares un telpiskā izveidojuma meistarstiķiem.

Mazliet šokējoši ir varbūt vienīgi neizgaismotie (bez dabiskās gaismas) un diezgan šaurie dzīvojamo stāvu „kāpņu laukumiņi”, it kā hallītes pirms dzīvokļiem, un zemās (2,0 m!) liftu durvis. Tāpat ne pārāk pārliecinošais ventilācijas risinājums un ne līdz galam pārdomātais apkures ķermeņu izvietojums telpās.

Tomēr kopumā – labs piemērs mūsdienīgam jauktas funkcijas dzīvojamajam kompleksam pilsētas vēsturiskajā centrā, kas izveidots, respektējot vidi, tradicionālo apbūves mērogu, kā arī publiskās un sadzīves tradīcijas.

Aldis Grasmanis / Latvijas Būvinženieru savienība

Kvartāla pārbūve itver 70. gadu administrācijas ēkas pārbūvi par viesnīcu „Albert Hotel”, kas tika atklāta 2005. gadā, vēlāk pabeigto A klases biroju kompleksu „Z1”, kas ir rekonstruēta 20. gadsimta sākumā celtā Rūtenberga tabakas fabrika, un tagad pabeigto dzīvojamo ēku „Futuris”.

Ar krāsu un vertikālo fasādes ritmu panākta kvartāla atpazīstamība. Veiksmīgi atrisināta ofisa ēkas augšējo papildstāvu izbūve no tērauda konstrukcijām un ar stikla fasādi, kuru organiski turpina un atdzīvina vēsturiskie, kā arī krāsainie dzīvojamās ēkas balkonu elementi. Vienojošais elements kvartālam ir iekšpagalms un apakšzemes 2 stāvu autostāvvieta, kurā katram kvartāla funkcionālajam blokam (t. i., viesnīcai, ofisa un dzīvojamām ēkām) ir savs krāsu marķējums, kas ir ne tikai funkcionāli, bet kopā ar dabīgo atbalstsienas pāļu betona rakstu rada oriģinālu vizuālo tēlu un ir jauns tehniskais risinājums apakšzemes stāvvietu būvniecībā.

Ēkas ir ar pārdomātu plānojumu, atturīgu, bet kvalitatīvi izpildītu interjeru, piemēram, individuāla dizaina dzīvokļu ārdurvis un ofisa ēkas ieejas vestibils.

Materiāli un tehniskie risinājumi norāda par attīstītāju ilgtspējīgas būvniecības prasībām atbilstošu uzstādījumu un veiksmīgu tā realizāciju, par ko liecina „Futuris” 2013. gada energoefektīvākās ēkas tituls un 2. vietas iegūšana konkursā „Gada labākā būve Latvijā 2012”.

Objekts noteikti virzāms uz 1. vietu savā kategorijā, un es atbalstu galvenās balvas piešķiršanu.

 

2. Mazstāvu koka daudzdzīvokļu dzīvojamā ēka Baldones ielā 12a

Pasūtītājs: Jānis Liepiņš

Projektētājs: SIA „Arji”

Būvētājs: SIA „Arji”

Autori: arhitekte Laimdota Bitaite, dizainere Ieva Rietuma

Mārīte Brūze / Latvijas Arhitektu savienība

Ēka veidota kā apkārtējo vidi raksturojoša kopija bez mūsdienīgas arhitektūras pienesuma, bet atbilst apkārtējās vides mērogam un raksturam.

Fasādēs ir nolasāmas eklektiskas detaļu pazīmes, to risinājumā izmantoti dažādu koka ēku būvperiodu detaļu paraugi, īpaši neizceļot nevienu.

Ēka nav uzbūvēta pa perimetrālās apbūves līniju, tā atkāpjas, lai fasādes logi nesakristu ar trotuāra malu, taču nav atvirzīta pietiekami tālu, lai veidotu tās mērogam atbilstošu priekšdārziņu vai zaļo zonu līdz ielas līnijai.

Pēc īpašnieka vārdiem, ēka ir energoefektīva, un būvniecības izmaksas ir ievērojami mazākas nekā šāda paša analoga mūra namos. 

 

3. Rīgas 1. slimnīcas 1. korpusa (poliklīnikas) un 17. korpusa (sociālās aprūpes nodaļas un dienas stacionāra) vienkāršotā renovācija Bruņinieku ielā 5

Pasūtītājs: Rīgas domes Īpašuma departaments

Projektētājs: PS „LNK Industries Partnership”

Būvnieki: PS „LNK Industries Partnership”

Autori: arhitekti Juris Bērziņš un Līga Gaile

Papildu informācija:

http://www.1slimnica.lvhttp://ipasumi.riga.lv

Vita Rauhvargere / Latvijas Arhitektu savienība 

Rīgas 1. slimnīcas struktūru un vēsturi es labi zinu, jo laika posmā no 1997. līdz 2004. gadam pēc mana biroja projektiem tika izstrādāta slimnīcas attīstības shēma un rekonstruēti daudzi būtiski slimnīcas objekti, t. sk. Šmēlinga projektētās ēkas, nodaļas savienojošās stiklotās pārejas ar slimnieku liftiem, kā arī izstrādātas skices operāciju blokam. Pēc šī RD ieguldījumu un ātrās medicīniskās palīdzības slimnīcas attīstības perioda saskaņā ar māsterplānu iestājās slimnīcas „pakāpeniskas demontāžas” process, kas ilga līdz 2011. gadam.

Tāpēc ir prieks un gandarījums, ka Rīgas pilsēta tomēr nolēma slimnīcu saglabāt kā medicīnas iestādi, veltot tās sakopšanai ievērojamus līdzekļus. Visi ieguldījumi, izņemot liftu iebūvi vēsturiskajos korpusos, pēc Īpašuma departamenta direktora vārdiem, veikti ar vienkāršotās renovācijas metodi, izmantojot gan departamenta, gan būvniecības speciālistu zināšanas. Šis modelis, neapšaubāmi, ļauj ātrāk veikt nepieciešamos remontu un uzlabošanas darbus, taču nedod arhitekta un slimnīcas personāla sadarbības pievienoto vērtību – komandas darbu, kurai ir vīzija, skaidri mērķi un vispusīgas zināšanas, kā to sasniegt. Šajā gadījumā pārliecinošā RD Īpašuma departamenta vadībā tiek veikta kliedzoši nepieciešama ēku uzturēšana un renovācija, kurā tās lietotāji noskatās ar pateicību.

Kā ieguldījums vēsturiskās pilsētvides atjaunošanā vērtējama fasāžu renovācija, ieskaitot prasmīgi un kvalitatīvi veikto poliklīnikas jumta seguma nomaiņu.

 

4. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Traumpunkts un uzņemšanas nodaļa Duntes ielā 22 

Pasūtītājs: VSIA „Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” 

Projektētājs: SIA „Rem Pro” 

Būvnieki: PS „Piegādātāju apvienība „RBSSKALS”, „RBSSKALS Būvvadība” un „RBSSKALS Būvsabiedrība”” 

Autori: arhitekti Ingus Bērziņš, Ieva Strazda un Mārcis Pēterhofs, ainavu arhitekte Ieva Ķikule 

Papildu informācija:

http://www.tos.lvhttp://www.rem.lvhttp://www.latarh.lv/skate/178http://www.laab.lv

Vita Rauhvargere / Latvijas Arhitektu savienība

Jaunais traumu slimnīcas uzņemšanas apjoms izskatās kā uz mirkli piestājis Duntes ielā, īpaši neinteresējoties, uz kā tas uzsēdies. Pats pietiekami jauns, glīts, krāsains un daudzkājains – „varu piestāties un varu arī iet tālāk”. 

2–3 stāvu taisnstūra apjoms papildināts ar atraktīvu nojumi Duntes ielas pusē, apdares materiāli izvēlēti principiāli atšķirīgi no vēsturiskās apbūves – nekādu reminiscenču, nekādu atskaņu. Korpusa rekonstrukcija skar tikai pagrabstāvu. Iekštelpu dizains turpina priecīgi vieglo ieejas tēmu. 

No slimnīcas saimniecības nodaļas vadītāja stāsta nojaušams, ka projekts izstrādāts, pilnībā realizējot slimnīcas vadības daudzos gados izstrādāto koncepciju, taču, no arhitektūras un plānošanas viedokļa, tā nav bagātināta ar profesionālu, plašāku redzējumu. 

Diskutējamas ir 2 netālu viena no otras izvietotās un savstarpēji nesaistītās iebrauktuves – vēsturiskā, kurai piekļaujas neliela stāvvieta un kurai ir turpinājums teritorijā, un jaunā, kura paredzēta tikai ātrajai palīdzībai un apmeklētāju transportam ar šoferi, kas, izlaidis pacientu, nekavējoties dodas stāvvietas meklējumos. Nav sasaistes ar citiem slimnīcas korpusiem nedz fiziski, nedz teritorijas labiekārtojuma ziņā. Jaunā apjoma aizmugurē atrodas braucamais ceļš ar stāvvietām gar malu, līdz ar to nokļūšana citos korpusos ir apgrūtināta. Lai ar transportu no uzņemšanas nodaļas nokļūtu slimnīcas teritorijā, nepieciešams izbraukt uz Duntes ielas. 

Pieminētās nepilnības, šķiet, radušās projekta izstrādes laikā, jo RBSSKALS mājaslapā skatāmajos zīmējumos ir gan dažas stāvvietas, gan sasaiste ar teritoriju, gan arī pietāte pret esošo apbūvi krāsu risinājumā. 

Ja galvenais uzdevums bijis veidot apjomu kā uzmanību piesaistošu slimnīcas vizītkarti, tas ir paveikts. Pacientiem traumpunkts un uzņemšanas nodaļa vairs nav jāmeklē. 

 

5. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas 20. korpusa piebūve – „Ārstu māja” – Vienības gatvē 45 

Pasūtītājs: VSIA „Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” 

Projektētājs: SIA „Stats Projekts” 

Būvnieki: SIA „Merks”, PS „KW”

Autori: arhitekts Mārtiņš Batrags un arhitektūras tehniķi Jevgēnijs Maļugins un Gundars Barons 

Papildu informācija:

http://www.bkus.lvhttp://www.statsprojekts.lv

Vita Rauhvargere / Latvijas Arhitektu savienība 

Šī ārstu māja ir sen iecerēts un slimnīcas bijušā galvenā ārsta dr. Dz. Mozga domās izauklēts objekts. Tā kārta pienāca tikai pēc vairāku jaunbūvju un rekonstrukciju realizācijas slimnīcas teritorijā – uzņemšanas nodaļa un poliklīnika (SIA „Birojs A”), daudzfunkcionālais korpuss (SIA „Ozola un Bula”), kā arī 7. un 9. korpuss (SIA „Stats projekts”). Vienots teritorijas attīstības plāns nav ticis izstrādāts, taču slimnīcai ir pārliecība par savas attīstības koncepcijas nekļūdīgumu, ejot soli pa solim. 

Jaunais, šobrīd vērtējamais būvapjoms, kurš saskaņā ar darba uzdevumu projektēts kā taisnleņķa piebūve 95 metrus garajam 8 stāvu korpusam, veidots 5–8 stāvu apjomu salikumā. Tādējādi, pēc autoru teiktā, tā mērogu mēģināts tuvināt esošajai uzņemšanas un poliklīnikas 1–3 stāvu piebūvei. 

Ārstu māja šobrīd uztverama kopā ar 2013. gadā renovēto 20. korpusa fasādi. Ēkas arhitektoniskais tēls ir monumentāls un spilgto krāsu laukumu, apjomu un stiklojuma laukumu salikuma dēļ – samērā nemierīgs. Kompozīcija ir izsvērta, taču ēka neliekas bērniem draudzīga, nav atbilstoša viņu uztverei un mērogam. 

Ieeja ārstu mājā un 20. korpusā izvietota korpusu sadurvietā – no ārstnieciskā korpusa un teritorijas aizmugures puses. Šo risinājumu acīmredzot noteikusi projektēšanas iepirkumu secība. Ārstu mājas iekštelpas risinātas tradicionāli – ar slēgtiem kabinetiem un mācību telpām. Pretstatā veidotas plašas kāpņu telpas un pārejas vestibili ar lielām stiklotām plaknēm. 

Kaut arī mūsu apmeklējuma reizē ēkā bija maz rosības, pieņemu, ka jauniegūtās telpas ir būtiskas slimnīcas personāla darba apstākļu uzlabošanai. 

 

6. Vasaras ielas pārbūve 

Pasūtītājs: Rīgas domes Satiksmes departaments 

Projektētājs: SIA „BRD projekts” 

Būvnieks: SIA „ACB” 

Autori: būvinženieri Jānis Bidzāns un Jānis Barkāns, tehniķis Kaspars Šperga 

Papildu informācija:

http://www.rdsd.lvhttp://www.brd.lv

Ilze Rukšāne / Latvijas Ainavu arhitektūras biedrība 

Vasaras iela Pārdaugavā... Iespējams, nekas īpašs, ko vajadzētu izcelt, domājot kategorijās – gada balva Rīgas arhitektūrā. Jo ielu rekonstrukcijai būtu jābūt pašsaprotamai. Tomēr ar šī objekta izcelšanu gribētu atzīmēt to, ka tas ir pagaidām Rīgā vēl netipisks labās prakses piemērs, ka mēs varam citādi, ka mēs varam izkāpt arī ārpus 50 gadus rūsējušiem domāšanas un standartu rāmjiem. Ka varam paskatīties uz pilsētvidi no cilvēciskās, ainaviskās un sadzīvošanas dimensijas, ne tikai projektētāju birojos un diskusijās, bet arī saskaņošanas un ierīkošanas procesā. Rīga aug, un mēs – profesionāļi – augam līdz ar to. Nepilnības varēs atrast ikvienā projektā pēc tam, kad tas ir nodots ekspluatācijā. Dažas vieglāk, citas grūtāk novēršamas. Tāpēc šoreiz par pozitīvo Vasaras ielā.

Ielas platums starp žogiem pārsvarā ir tikai 3,5 m, un šajā zonā meklēti netradicionāli risinājumi, pirmkārt, lai nodrošinātu drošu un ērtu pārvietošanos visiem, tai pašā laikā respektējot apkaimei raksturīgo mērogu un attiecīgā ielas posma telpas izjūtu. Tā projektēta kā dzīvojamās zonas iela, kas nozīmē satiksmes ātruma ierobežojumus un to, ka šeit vienlīdzīgi ir visi satiksmes dalībnieki – autobraucēji, velosipēdisti, gājēji un dzīvnieki – tātad toleranti un iecietīgi dalīts telpas profils. 

Izceļama jūtīgā attieksme pret lielajiem kokiem. Lai pēc iespējas netraumētu sakņu sistēmu un pēc rekonstrukcijas nodrošinātu tiem labu hidroloģisko režīmu, lielo koku zonās ierīkots kalta akmens bruģa segums, kas citviet tiktu uzskatīts par lieku greznību. Elegantas kalta bruģakmens lietus ūdens teknes – mūsdienīgs analogs vēsturiskajām apaļakmens risinājumam. 

Ja šim projektam būtu pieaicināts ainavu arhitekts, iespējams, tas būtu nonācis tuvāk pilnībai – tiktu sakārtota atkritumu saimniecība, pievērsta uzmanība ielu malu stādījumiem un arī proporcionālais materiālu sadalījums vietumis nedaudz jūtīgāk pielāgotos ielas ēku arhitektonikai.

Dzīve nebeidzas līdz ar ierīkošanu, tāpat kā mēs ik dienas mazgājamies un tīrām zobus, arī pilsētvide ir jāuztur un jākopj, ko arī gribētu novēlēt ne tikai Vasaras ielai.

Šis nav gada balvas objekts, bet viennozīmīgi izceļams kā labās prakses piemērs, ka Rīga var. Cerams – ne pēdējo reizi. 

Kaspars Avotiņš / Latvijas Arhitektu savienība 

Vasaras ielas rekonstrukcijas projekts Āgenskalnā, posmā no Olgas līdz Baložu ielai, tika sākts 2008. gadā, un tā būvdarbi ir pabeigti 2012. gadā. Uz līdzīgu Rīgas transporta infrastruktūras objektu fona rekonstruētā Vasaras iela izceļama ar izmantoto būvpaņēmienu un mēroga atbilstību Pārdaugavai raksturīgajai pilsētvidei. 

Projekta autori ne tikai ir spējuši pārvarēt ievērojamus birokrātiskos šķēršļus un saglabāt vēsturiski iedibinātās žogu līnijas un līdz ar to arī mainīgo ielas platumu, bet arī, pienācīgi detalizējot risinājumus un diferencēti piemeklējot seguma materiālus, respektēt gan ielai piegulošās privātās dzīvojamās apbūves īpašnieku intereses, gan, kas Rīgā vērojams sevišķi reti, tuvu brauktuvei augošo vērtīgo koku bioloģiskās īpatnības. 

Projekts uzskatāmi demonstrē īpaši bieži neizmantotās praktiskās iespējas, kuras Rīgas infrastruktūras objektu izbūvē paver mērķtiecīga un ieinteresēta profesionāla pasūtītāja un autora kopdarbība. 

 

7. Latvijas Mākslas akadēmijas saimniecības ēkas pārbūve Oskara Kalpaka bulvārī 13 

Pasūtītājs: Latvijas Mākslas akadēmija 

Projektētājs: SIA „MDK Konstruktori”

Būvnieks: SIA „Abora” 

Autori: arhitekti Andis Sīlis, Guntis Ziņģis un Pēteris Kļava 

Papildu informācija:

http://www.lma.lvhttp://www.szk.lvhttp://www.latarh.lv/skate/170

Viesturs Briedis / Latvijas Būvinženieru savienība 

Par izstāžu, mācību un pasākumu telpām ir pārbūvēta kādreizējā saimniecības ēka Latvijas Mākslas akadēmijas pagalmā. Ir radīta jauna ēka stiklotā apjomā, ko no trim pusēm ieskauj vecā ķieģeļu mūra čaula, bet lielāko intrigu rada uzsvērtais līmeņu savienojuma elements – panduss–tunelis. Uzsvērtā horizontālā jumta pārkare kontrastē ar akadēmijas gotisko vertikalitāti. Konceptuāli skaidrā ēka veidota kā brīvstāvošs paviljons. 

Projektētājiem ir bijis ļoti grūts uzdevums jauno apjomu sabalansēt ar jau esošo. Ar šo uzdevumu arhitekti ir tikuši veiksmīgi galā, respektējot arī publisko ārtelpu un izrādot toleranci pret esošo LMA ēku.

Vienīgās pārdomas var raisīt pandusa apjoms un asfaltētā autostāvvieta teritorijā, kurai drīzāk būtu jākalpo kā publiskai labiekārtotai ārtelpai, kā savienojošam elementam kompleksā. Inovācijas šajā objektā vairāk meklējamas arhitektoniskos, nevis tehniskos un ekonomiskos risinājumos. Taisnības labad jāsaka, ka abas šīs lietas ir grūti savienojamas. Kam tad pilsētvidē būtu jābūt svarīgākam? Ir apmierinātas ēkas lietotāju prasības, no vienas puses, un radīts acīm tīkams, lakonisks apjoms, no otras puses, – un tā pilsētas centrā ir ienestas jaunas vēsmas. 

 

8. Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra studiju bāzes ēkas „Zirgu pasts” pārbūve Dzirnavu ielā 46 

Pasūtītājs: Latvijas Kultūras akadēmija 

Projektētājs: SIA „Arhitektu birojs „Krasts”” 

Būvnieki: SIA „RE&RE”, AS „Restaurators”, SIA „RERE 04” 

Autori: arhitekte Renāte Truševska, arhitektūras studente Liena Brasla un ainavu arhitekte Kristīne Dreija

Papildu informācija:

http://www.lka.edu.lvhttp://www.latarh.lv/arhitektihttp://www.laab.lv

Zane Sauka / Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padome 

Ilgtspējība – ekonomiskie argumenti. Rekonstruēta esošā ēka. 

Ilgtspējība – sociālie argumenti. Viens no pilsētvides sakārtošanas paraugiem pilsētas centrā – atjaunots kultūrvēsturisks koka arhitektūras piemineklis. Ergonomiski apdzīvota teritorija ar pagalmu; pievienota sociālā funkcija, ēka kļuvusi pieejama sabiedrībai. 

Ingurds Lazdiņš / Latvijas Arhitektu savienība

Koka ēkas rekonstrukcija zīmīga visupirms ar savu šķietamo... vieglumu. Tādā nozīmē, ka tajā nav nekā lieka, nekā pārmērīga; arī budžeta izlietojums 1,3 miljoni latu apmērā ir drīzāk pieticīgi taupīgs, nevis izšķērdīgi grezns – salīdzinājumā ar padarītā apjomu, efektivitāti un produkta pievienoto vērtību. Par to paldies sakāms visupirms arhitektiem, bet noteikti – arī pasūtītājam un ēkas īpašniekam par saprātīgu mērķa noteikšanu un uzticēšanos profesionāļiem. Kopumā – labs būvnieku un projektētāju pašaizliedzīga darba un augsti profesionālas sadarbības piemērs. 

Atjaunotās ēkas fasādes, tās virsmu apdares un pagalma labiekārtojums pārliecina ar savu gandrīz caurspīdīgo patiesīgumu – cauri rūpīgi piemeklētās krāsas slānim skaidri jūtama koka faktūra, gribas teikt – dvēsele. Pagalma bruģa ornamenti pārliecina ar savu pilsētniecisko atturību, bet tajā pašā laikā it kā aicina uz relaksētu brīvsoli, atpūtu, eleganti izveidotā jumta terase – kā kronis visam.

Iekštelpu pārbūvē pārliecinoši izdalītas vairākas atšķirīgas telpu grupas. Aizbūvētā ēkas pagalma daļa, ārsienām kļūstot par iekšsienām, pārvērsta par jaunu vestibilu katrā stāvā ar liftu un mansardā izveidotu āra terasi, piķa melnā divstāvīgā zāle mēģinājumiem un priekšnesumiem ar gaumīgu akustisko paneļu margojumu paplašināma uz balkona un mazās zāles rēķina, ar saunu un ģērbtuvēm izvērsts labierīcību bloks. Bet pārsteidzošāk par visu – negaidīti plašās, sausās un pavisam omulīgās tradicionālajam mūra velvju pagrabam un pamatu piebērumam atkarotās zemēkas telpas – ar saietu, mācību un komunikācijas funkciju tagad. 

Savā ziņā pārliecinoši, pēc skaidri nolasāmiem mūsdienīga kontrasta principiem ir izvēlēti arī iekštelpu apdares materiāli – melnās epoksīda pārklājuma kāpnes, skaistās restaurētās koka trepes, sienu krāsojums, vēsturisko logu spoguļstikla aizpildījums iekštelpās. Varbūt maliet vairāk būtu vajadzējis piestrādāt pie gaismekļu izvēles un izvietojuma koplietošanas telpās, arī modernā lifta apdare un novietojums pagrabā varētu būt ticis veidots savādāk – lai uzlabotu lietotāju orientēšanos un lifta pamanāmību kā tādu… 

Tomēr kopumā šis objekts varētu kalpot par teicamu piemēru mūsdienīgai un funkcionālai rekonstrukcijai, vēsturiskās koka ēkas pārbūvei. 

Ilze Rukšāne / Latvijas Ainavu arhitektūras biedrība 

Par ārtelpu 

Padomju laikā – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola Tekstilmākslas nodaļa, šodien – Kultūras akadēmija. Vieta, kas gana ilgi gaidījusi savu otro atdzimšanu kultūrā un ir patīkams pārsteigums Rīgas iekšpagalmu ainavā. Nereti projektu būvniecības procesā tieši ārtelpa cieš pirmā – pietrūkst līdzekļu un gribas, kā arī netiek saskatīta tās pievienotā vērtība, tāpēc, pat ja saskaņota projekta stadijā, būvniecības procesā nereti tipiski tiek izsvītrota. Šis ir labais piemērs, kad pasūtītājs un arhitekti nav šaubījušies par kvalitātes nepieciešamību visos līmeņos un ārtelpas radīšanai ir uzaicināts ainavu arhitekts, kura risinājumi īstenoti pilnībā pēc projekta. 

Šis pagalms ir semipubliska ārtelpa, kas pieejama akadēmijas un dzīvojamās mājas iedzīvotājiem. Šo vietu, telpu un detaļas, manuprāt, raksturo vienkāršība, elegance un domas dziļums. Ieseguma raksts simbolizē pilnību un attīstību, meklējumus. Tajā iebūvētās gaismas gaumīgi izceļ rakstu diennakts tumšajā laikā, kad šeit ir mazāk automašīnu. 

Nekas un neviens nav pilnīgs – tāpēc nedaudz kritiskā vēlējuma izteiksmē arī kāds ieteikums. Nenoliegšu, ka mulsina ieplānotais un atļautais automašīnu skaits pagalmā. Samazinot to pat tikai par divām vai trīs vienībām, šī telpa iegūtu papildus plašumu un veicinātu studentu dzīvi ārtelpā. Varētu vēlēties papildus kādu soliņu vai daļēji terases bez tik augstām margām – tas paplašinātu telpas lietojumu. Lai gan, aprunājoties ar studentiem, viņiem viss patīk, viss notiek tāpat – tātad telpa dzīvo un telpā dzīvo, kas arī ir galvenais! 

Šis projekts viennozīmīgi ir spēcīgs kandidāts uz gada balvu Rīgas arhitektūrā un viens no retajiem objektiem, kur gan pasūtītājs, gan arhitekts telpu redz kopumā kā vienotu veselumu. Studentiem, profesoriem un kultūras cienītājiem ir paveicies. 

 

9. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadības un dispečeru centrs Laktas ielā 8 

Pasūtītājs: Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests 

Projektētājs: SIA „ARH Stadija” 

Būvnieks: SIA „Abora” 

Autori: arhitekti Aldis Polis un Evija Grišāne-Pinkule 

Papildu informācija:

http://www.nmpd.gov.lvhttp://www.latarh.lv/arhitekti

Kaspars Avotiņš / Latvijas Arhitektu savienība

Objekts atrodas kādreizējā kara hospitāļa teritorijā, kurš tika atklāts 1754. gadā un savulaik bija viena no lielākajām militārajām ārstniecības iestādēm Krievijas teritorijā. Hospitāļa būvvēsture aizsākas 1750. gadā, kad pēc kara inženiera un arhitekta J. F. Etingena projekta un viņa vadībā tika uzsākta ap 20 koka ēku būvniecība, kuras bija paredzētas 1000 slimniekiem. Koka māju nojaukšana sākās 1810. gadā, bet 1830. gadā sākās plaša mūra korpusu celtniecība. 

Rekonstruējamās asins pārliešanas un slimnīcas ēkas celtas attiecīgi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta otrajā pusē. Pirms 2011. gadā sāktajiem projektēšanas un rekonstrukcijas darbiem arhitekta Alda Poļa vadībā abas ēkas netika ekspluatētas un atradās sliktā tehniskā stāvoklī, tām bija iebrukuši starpstāvu pārsegumi un jumta konstrukcijas.

Arhitekta pienesuma ziņā lielāku uzmanību saista slimnīcas ēka, kura rekonstrukcijas gaitā ir pārplānota un paplašināta ar jauniem apjomiem un divstāvu piebūvi. Vēsturiskajām daļām ir saglabātas logailas, klasicismam raksturīgās karnīzes un pirmā stāva līmenī horizontāla kārtojuma apmetumā vilkts rusts. Fasādes sienu plaknes krāsotas gaiši dzeltenas, bet karnīzes, logailas un logu rāmji – baltas. 

Jaunie apjomi projektēti vienkāršās formās un saglabā vēsturiskās ēkas kompozīcijai piemītošo centrālo simetriju. Fasāžu apdarē izmantotas pelēki krāsotas skārda loksnes, kuras, savienotas ar stāvajiem ielokiem, formē reljefu un labi nolasāmu fasādes dalījumu, kura horizontālais elements delikāti sasaucas ar vēsturiskās fasādes dalījumu, bet dominējošais vertikālais vizuāli skaidri definē jaunos apjomus. Tādējādi, arhitektam pienācīgi respektējot vēsturisko mantojumu un lietojot vienkāršu formu, materiālu, krāsu un celtniecības paņēmienu paleti, ir izdevies radīt labi proporcionētu un vizuāli sabalansētu ēkas koptēlu. Tas ir piemērs, kuram līdzīgu Rīgas jaunāko laiku arhitektūras praksē gribētos sastapt biežāk. 

Ilmārs Leikums / Latvijas Būvinženieru savienība 

Veiksmīga rekonstrukcija būve, kas atrodas valsts nozīmes arhitektūras piemineklī, – bijusī aptieka, asins pārliešanas stacija un vienstāva slimnīca atsākušas jaunu dzīvi valsts pārvaldes administratīvo ēku statusā. Faktiski tās ir paglābtas no sabrukšanas un kārtējā pieminekļa aiziešanas nebūtībā. Atzīstama ir arī dižkoka statusa koku saglabāšana vēsturiskajā parkā.

Es šajā būvniecības realizācijā atzīmēju dažādu valsts iestāžu pozitīvo sadarbību un nefunkcionējošo ēku nodošanu citam resoram, tādējādi ļaujot atjaunot vēsturisko taisnīgumu un iedzīvinot tajās veselības aprūpes funkciju.

Būvniecības paņēmieni ir pietiekami vienkārši un nesamezgloti, kas šādam valsts paspārnē esošam objektam ir adekvāti un ekonomiski pamatoti: daļēji saglabāts apdares veids – apmesta krāsota fasāde, bet caur stikloto pāreju uz galveno ēku, būves jaunā apjoma fasādes veidotas ar metāla apšuvumu. Savukārt bijusī asins pārliešanas stacija saglabāta, sanējot esošos mūrus, atjaunojot fasādi, kā arī izbūvējot jaunus dzelzsbetona pārsegumus un jaunu skārda jumtu. 

Līdz ar to šī zaļā, bet netieši pat par neizteiksmīgu uzskatāmā Rīgas pilsētas teritorija ar savu rekonstrukciju ir kvalitatīvi iesēdusies pilsētvidē kopā ar blakus jau funkcionējošiem objektiem, tādiem kā cietums, ekspertīžu centrs un būvfirma. 

 

10. Dzīvnieku patversme „Labās mājas” Juglas ielā 18f

Pasūtītājs: biedrība „Juglas Dzīvnieku aizsardzības grupa” 

Projektētājs: SIA „Arhitektu birojs „Ozola & Bula”” 

Būvnieks: SIA „Arčers” 

Autori: arhitekte Vija Ozola un arhitektūras tehniķis Kaspars Cērps

Papildu informācija:

http://patversme.lvhttp://www.latarh.lv/arhitekti

Viesturs Briedis / Latvijas Būvinženieru savienība 

Dzīvnieku patversme izveidota savrupā vietā, norobežotā teritorijā. Tā ir vienstāvīgu savstarpēji bloķētu apjomu komplekss, kas apmierina specifiskās vajadzības gan dzīvniekiem, gan apsaimniekotājiem. Kompleksā ietverti arī voljēri un pastaigu laukumi. 

Jāuzteic projekta autoru labā vides izjūta, objekta skaļāko zonu izvietojot pret mežu. Tajā pašā laikā nepamatota liekas apjomu sadrumstalotība. Autori cenšas panākt vizuāli interesantāku risinājumu, variējot ar atsevišķu ēku augstumiem, tomēr galvenā objekta struktūra ir grūti nolasāma. Autori ir arī nopietni iedziļinājušies objekta specifikā, risinot tehniskus un tehnoloģiskus jautājumus. Objekts uzbūvēts teicamā kvalitātē atbilstoši visām mūsdienu normatīvajām prasībām un tā specifikai, tomēr šeit nav meklēti jauni inovatīvi risinājumi. 

Neapšaubāmi, šāds objekts (pat vairāki) mūsdienās ir ļoti nepieciešams. Diemžēl tas vairāk uztverams tieši emocionāli, nevis arhitektoniski. Kompleksam nav savas sejas, kura to raksturotu kā tieši šai vajadzībai izmantojamu. Jāatzīmē arī, ka būvniecības izmaksas ir samērā augstas, un nekompaktuma dēļ komplekss ir dārgs ekspluatācijā. 

Aldis Grasmanis / Latvijas Būvinženieru savienība 

Pirmā speciāli būvētā dzīvnieku patversme Latvijā atstāj mājīgu iespaidu, kuras tapšana noteikti ir saistīta daudzo cilvēku nesavtīgo palīdzību un ziedojumiem. 

Patversmes funkcijas ir plašākas par patvēruma nodrošināšanu pamestajiem dzīvniekiem, tā ir arī veterinārā palīdzība un sabiedrības izglītošana, tāpēc paredzēta veterinārās aprūpes telpa, kā arī apmācību un konferenču zāle. Katram suņu sprostam ir guļamā zona un ārējā pastaigu zona, kas savienotas ar paceļamu unikāla risinājuma lūku. Ir arī 3 lieli pastaigu laukumi. Patversmē ērti nokļūt gan ar personīgo, gan ar sabiedrisko transportu, gan ar divriteni, jo netālu atrodas veloceliņš.

Projektā kā primārais ir izvirzīts funkcionālais plānojums, otrā plānā atstājot energoefektivitāti, par ko liecina lielā ārsienu un jumta platības attiecība pret kopējo lietderīgo platību.

Objekta galvenais pienesums ir vēsts par mūsu sabiedrības spēju palīdzēt mazajiem brāļiem un darīt to nesavtīgi. Otrs – vides uzlabošana teritorijā, kura līdz šim tika uztverta kā tipiska padomju laika ražošanas zona. 

 

11. Energoefektīva biroju ēka Dzelzavas ielā 120z 

Pasūtītājs: SIA „Rīgas Industriālais parks” 

Projektētāji: SIA „Roberta Riekstiņa birojs”, SIA „Balta istaba” 

Būvnieki: SIA „Safe”, SIA „Trinity Capital”, SIA „Glass House”, UAB „Sapa Profiliai”, SIA „AEZ” 

Autors: arhitekts Roberts Riekstiņš

Papildu informācija:

http://www.rip.lvhttp://www.baltaistaba.lvhttp://www.riekstins.lv

Ilmārs Leikums / Latvijas Būvinženieru savienība

Daudzsološs biroja ēku un kompleksās apbūves piedāvājums. Ir apsveicama pasūtītāja vēlēšanās domāt ilgtspējīgi un tiekties uz zema enerģijas patēriņa ēku būvniecību. Te nav ne gāzes, ne centralizētās siltumapgādes pieslēguma, tādējādi faktiski vienīgais enerģijas patēriņš apkurei ir tas, ko patērē ģeotermālais siltumsūknis, tātad elektrība.

Arhitektūra neuzstāj uz kādām ekstravagantām novitātēm vai neatkārtojamiem akcentiem, taču augšminētie ilgtspējas uzstādījumi, atrašanās vieta un no tās izrietošais biroju klases līmenis, neapšaubāmi, ir pašpietiekams. Ārsienu izpildījums ar pašnesošām koka paneļu konstrukcijām Latvijā arī ir uzskatāms par inovatīvu. 

Pozitīvi vērtējama nepārcenšanās ar stāvu bagātību, bet orientēšanās uz mazstāvu apbūvi. Tas industriālā parka funkcijai šajā vietā piedien vairāk un ir saprotamāks. Arī stāva platība ir optimāla biroju iznomāšanas fleksibilitātei. Pats stāva plānojums un iespēja to transformēt atkarībā no klienta uzstādījumiem, kā arī zemais koplietošanas telpu procents ļauj tās iznomāt pilnvērtīgi un ekonomiski izdevīgi. 

Sagaidām vēl dažas atlikušās iebūvēt paredzētās lietas, piemēram, āra žalūzijas, kā arī vēja ģeneratorus, un sastādām pārskatu par faktisko enerģijas patēriņu. 

 

12. Krišjāņa Valdemāra ielas un Kronvalda bulvāra krustojuma tramvaja sliežu ceļu pārbūve pie Latvijas Nacionālā teātra

Pasūtītājs: RPSIA „Rīgas satiksme” 

Projektētājs: SIA „Arcane” 

Būvnieks: SIA „Rīgas tilti” (būvprojekta vadītājs Albins Jasaitis) 

Autori: būvinženieris Arvis Kuģis, arhitekte Daiga Veinberga, ainavu arhitekte Gunta Rozenberga 

Papildu informācija:

http://www.rigassatiksme.lvhttp://www.latarh.lv/arhitektihttp://www.laab.lv

Helēna Gūtmane / Biedrība „Urban Institute” 

Aiz tehniskā un bezpersoniskā objekta nominācijas nosaukuma slēpjas kas cits. Aiz tā ir Labā vēsts: krustojumam, Nacionālajam teātrim, garām-gājējiem, citur-gājējiem, rīdziniekiem vispār. Tā ir izteicama vienā vārdā – IESPĒJAMS. 

Ir iespējams, rekonstruējot tramvaja sliedes, neierobežoties ar pašām sliedēm, bet atjaunot arī ar tām loģiski saistītus kvadrātmetrus. Ir iespējams, ņemot vērā stratēģisko vietas pozīciju un stilistisko krāsojumu, izmantot vairāk par pieciem gadiem ilgtspējīgus un ērtus staigāšanai ieseguma materiālus, kuru tonis un raksts veido skatuvisko telpu romantiskajai Nacionālā teātra ēkai un sarežģītā ielu krustojumā piešķir tai galveno, nevis statista lomu. Ir iespējams atrast kompromisu starp nerakstītām, bet acīm redzamām cilvēku kustības likumsakarībām un rakstīto likumu acīm neredzamo sakarību trūkumu, pareizajās vietās izveidojot ērtas un estētiski baudāmas gājēju pārejas (!). 

Visi šie „iespējams”, kā arī daudz citu mazo, bet svarīgo detaļu padara šo projektu par PRECEDENTU. Pat ja tas pagaidām attiecas tikai uz vienu ielas pusi, uz vienu vismaz četru ielu krustojuma vaigu. Bet – tāda jau ir Labās vēsts būtība – dot cerību, ka Pilsētai tik vajadzīgais cilvēcisko krustojumu krusta gājiens ir sācies.